28.jūnijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katraigada dienai” 

“.. Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs (Jes. 54:10).

“Kam gan uzticēties vairāk Dieva lietās, kā Dievam pašam?” sacīja baznīctēvs Ambrozijs. Tā ir nelaime, ka visiem cilvēkiem – pat garīgi atmodinātiem un ticīgiem – ir bezgalīga tieksme spriest par pestīšanu saskaņā ar savām iekšējām sajūtām, domām un prātu. Mums ir tieksme spriest par attiecībām ar Dievu pēc tā, ko mēs paši jūtam un pieredzam.

Mēs negribam uzklausīt Dievu, kā Viņš atklājis Savu gribu un padomu mūsu pestīšanai, un negribam zināt, ko Dievs ir nolēmis un rakstījis Savos nodomu dokumentos.

Tā vietā mums ir tieksme palikt pašiem sevī, raizēties, domāt, nopūsties un jautāt pa vējam: ja vien es zinātu, kā ir ar manu dvēseli Dieva priekšā? Kā lai es nonāku pie pārliecības? Kādu gan pārliecību es varu gūt no savām domām, jūtām un viedokļiem? Ko gan tie nozīmē šai lielajā jautājumā?

Vai tie nav tikai kā salmi un siens vējā? Vienubrīd es domāju, ka Dievs ir tīra žēlastība un mīlestība, bet nākamajā, ka Viņš ir bargs Tiesnesis, kas spriež pēc bauslības un taisnības. Vienubrīd es saskatu Dievu itin visā, kas man apkārt, bet nākamajā, ka Dieva nav vispār. Vienubrīd es uzskatu sevi par diezgan labu kristieti, bet nākamajā – ka esmu gluži bezcerīgs grēcinieks. Šādi mana domāšana un jušana mani kacina, un es svaidos no vienas puses uz otru. Un vienas domas apgāž citas.

Viens vēlas izpatikt Dievam un iegūt Viņa labvēlību ar ārējiem bauslības darbiem – ar labdarību, baznīcas apmeklēšanu utt. Cits vēlas izpatikt Dievam ar iekšējām pūlēm – ar pazemību, mīlestību utt. Trešais – ar sevis aizliegšanu, lūgšanu un vientuļnieka ceļu. Ceturtais – ar reliģisku darbošanos cilvēku labā. Piektais – ar visu kopā. Un ar šādām lietām cilvēks cenšas iegūt Dieva apžēlošanu un labvēlību.

Kāds ir iemesls visiem šiem aplamajiem ceļiem, ko cilvēki izvēlas pēc sava prāta? Nekas cits kā tas, ka viņi nepazīst un nepārdomā to, ko Dievs jau no mūžības lēmis Savā debešķīgajā nodomā par kritušo cilvēku glābšanu. Viņi nepazīst derību, ko Dievs slēdzis ar Savu Dēlu, un testamentu, ko Viņš atstājis cilvēkiem. Mēs tagad nerunājam par tiem, kas ar snaudošu un liekulīgu prātu vairās meklēt savu glābšanu, nedz arī par tiem, kas ar pašiedvestu ticību Dieva žēlastības vietā nododas pārmērībām (Jūdas 4). Bet mēs runājam par tiem, kas patiešām meklē glābšanu, tomēr dara to nepareizi.

Kļūda ir arī tā, ja, meklēdams glābšanu vienīgi ticībā, tu meklē to pats sevī. Tu izlem un centies ticēt, tu piepūlē savu sirdi un liec tai ticēt, bet tavas acis pievēršas vienīgi sev, savai pieredzei vai sajūtām, lai tiktu skaidrībā, vai tur ir kāda ticība vai nav. Bet tā tu negūsti nekādu pārliecību, jo tu svārsties šurpu turpu. Kāpēc? Tāpēc, ka tu meklē glābšanu nepareizā vietā. Tu meklē pa vējam, t. i., tu meklē sevī to, kas tur nekad nav bijis un kas jāmeklē vienīgi pie debesu padomdevēja, pie Dieva vārda, kas mums atklāts.

Ievēro: ticība nerodas no tā, ka mēs cenšamies un pūlamies ticēt, bet ticība tiek iedegta, kad mēs savas acis novēršam no sevis un no visa tā, kas mums ir, kas esam un ko jūtam, un pievēršamies tam, ko Dievs ir lēmis un atklājis mūsu pestīšanai.

Cik svarīgi ir to saprast un uz to paļauties! Ja es tam ticu, tad es stāvu uz stipra pamata, kas pastāvēs dzīvē un nāvē, jo tas ir mūžīgs pamats. Tas ir likts daudz dziļāk un agrāk nekā pasaules pamati. “Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā” (Ef. 1:4). Un tas pastāvēs ilgāk nekā pasaules pamati. “Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs.”