27.oktobris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija dēļ (Rom. 1:16).

Varētu jautāt, kāpēc apustulis mudina nekaunēties no Evaņģēlija, kas taču ir Dieva dots no debesīm un līdz ar to ir visbrīnišķīgākā lieta virs zemes. Kāpēc apustulis saka, ka viņš par to nekaunas? Bez šaubām tādēļ, ka cilvēki tomēr ir raduši no tā kaunēties.

Daudzi sacīs, ka tas attiecas tikai uz apustuļu laikiem, kad neticīgie jūdi un pagāni nepazina Evaņģēlija godību un savā viltus gudrībā to nicināja. Tas katrā ziņā ir tiesa, ka apustuļu laikā Evaņģēlijs bija klupšanas akmens jūdiem un ģeķība grieķiem. “Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību” (1. Kor. 1:22).

Bet tāpat tas ir arī šodien. Kristus Evaņģēlijs ir klupšanas akmens un ģeķība pat daudziem, kas ir kristīti Kristus vārdā. Visos laikos un visās vietās cilvēka daba ir palikusi tā pati par spīti visām ārējām izmaiņām. Tādēļ Dieva vārds ir derīgs visos laikos un visās tautās, vai tie būtu jūdi vai pagāni, muhamedāņi vai nomināli kristieši. It visur piepildās tas, ko saka apustulis: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast” (1. Kor. 2:14).

Un ne tikai tas. Kristus Evaņģēlijs asi vēršas pret visu, kas dziļi iegūlis mūsu dabā. Evaņģēlijs uzbrūk tam, ko cilvēki visvairāk mīl – viņu neatkarībai. Tas prasa sava prāta un gribas beznosacījuma pakļaušanu Kristus vārdam. Evaņģēlijā visas lepnās iedomas un pašpaļāvība tiek pamatīgi sagrauta. Evaņģēlijā vienīgi Dievs tiek pagodināts, bet cilvēks paliek tikai nabaga lūdzējs. Šādas lietas cilvēka dabai nekad nav patīkamas, bet arvien tai rada sāpes un nāvi.

Te ir pamats, kāpēc Kristus vārdu un patiesu Kristus liecību vienmēr ienīdīs viss, kas nav dzimis no Dieva. Tādēļ Viņš bieži Saviem mācekļiem teica, lai rēķinās, ka viņi būs visu ienīsti Viņa vārda dēļ. Un Viņš sacīja, ka, ja ar viņiem nenotiek tāpat kā ar viņu Skolotāju, tad tie nav Viņa īstie mācekļi. Tas nav Kristus Evaņģēlijs visā patiesībā un šķīstībā, ja pasaule to mīl un tas netiek nicināts un apkarots.

Neviens Evaņģēlija ienaidnieks negrib izrādīt, ka ienīst labas un pareizas lietas, un tāpēc maskējas par “patiesības aizstāvi”, taču īstenībā nicina Kristus Evaņģēliju kā muļķību, kā nepatiesību un ļaunumu, kas pelnījis nopēlumu un nicinājumu. Kristus mācekļi un draugi vienmēr ir mazākumā – tās ir dažas nicinātas dvēseles, kamēr visa pārējā pasaule, kas viņus nicina, sastāv no lieliem vadoņiem un cieņas pilna pūļa.

Nav grūti saprast, ka tas arvien būs smags kārdinājums – kaunēties no Viņa un Viņa vārdiem. Daudzi kristieši Kristus dēļ izcīna neizteicami smagas cīņas, atsakoties no pasaules goda, kļūstot par ģeķiem, topot savas ģimenes, draugu un visas sabiedrības nicinātiem un sauktiem par briesmoņiem, jo iepriekš mums nebija nekā dārgāka virs zemes kā cilvēku cieņa, draudzība un uzticība.

Tagad mums no tā visa jāatsakās. Lai nākotnē pastāvētu šādā ticībā, ir nepieciešams Dieva darbs cilvēka dvēselē. Mēs nerunājam par dievbijību, kas pasaulē ir atzīstama un cienīta, bet par īstu un patiesu sekošanu Kristum, kas neizbēgami būs klupšanas akmens un ģeķība visai pasaulei, gluži kā Kristus ir teicis: “Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs” (Jņ. 15:20). It kā Viņš gribētu teikt: ja viņi jūs ienīst kādas vainas dēļ – laipnības un pazemības trūkuma vai citu vainu dēļ, tad ziniet, ka Es biju pazemīgs un laipns, bet viņi Mani ienīda tik un tā.