27.maijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi (1. Pēt. 1:22).

Kā mīlestība uz Dieva bērniem ir garīgās piedzimšanas auglis, tā arī pamudinājums uz mīlestību ir domāts tikai atdzimušiem, nevis kuram katram. Nav jēgas izteikt pamudinājumu mīlēt garīgi dzimušo (Gal. 4:29) tam, kas dzimis tikai “pēc miesas”. Kunga Kristus un apustuļu pamudinājums uz savstarpēju mīlestību attiecas tikai uz ticīgajiem! Lai arī mīlestība mūsu sirdīs ir dzimusi no Gara un izaug no kopības ar Glābēju, līdzīgi citiem Gara augļiem mīlestība prasa rūpes un uzmanību. Un tas ir ļoti bīstami, ja tu esi pazaudējis mīlestību uz saviem brāļiem un māsām.

Pasaulē ir ļoti daudz visādu apstākļu, kas cenšas apslāpēt mīlestību. Mūsu negantais ienaidnieks, labi zinādams, ko panāk ar brāļu nošķiršanu, vienmēr pretojas kristīgai brāļu mīlestībai. Un mūsu sirdīs viņš atrod daudz līdzekļu. Taču mīlestība – šis izcilais kristīgās dzīves auglis – arvien izriet no dzīves Kristū. Un, kamēr vien es dzīvoju patiesā grēknožēlā un ticībā, manī būs arī mīlestība uz brāļiem.

Tādēļ pirmais, tipiskākais un svarīgākais iemesls mīlestības atdzišanai ir ticības dzīves panīkums. Kad kristietī sāk valdīt pasaulīgs prāts un tas vairs nedzīvo ikdienas grēku nožēlā un ticībā, grēkatziņā un žēlastības saņemšanā, tad vienlaikus tas kļūst aizvien vēsāks pret brāļiem un vairāk raugās uz viņu vainām, nekā uz viņiem piešķirto žēlastību. Turklāt brāļiem arvien būs daudz sliktu ieradumu un neizpratnes, kas šķitīs netīkama un liks atdzist mūsu mīlestībai.

Dažkārt pastāv viedokļu un uzskatu atšķirības, kas šķir brāļu kopību. Atšķirības galvenokārt skar tikai mazsvarīgās lietas, jo attieksmē pret svarīgajām lietām ticīgie visā pasaulē ir vienisprātis. Tomēr arī otršķirīgi viedokļi var mīlestībai radīt nāvīgas brūces.

Tas notiek divos veidos: pirmkārt, kad es nepieņemu, ka brālis var būt krietns un apžēlots kristietis, kaut arī nesaprot visas Dieva vārda mācības tikpat labi kā es. Citiem vārdiem runājot, – kad es nepieņemu, ka uzticīgi Dieva bērni ir atrodami arī starp tiem, kam daudzās lietās ir cits viedoklis. Galu galā es sāku nosodīt visus, kas domā citādāk, un šāds nosodījums arvien izdzēš mīlestību.

Cita lieta ir tad, ja es vēršos vienīgi pret aplamu viedokli, nosodu sava tuvākā vainu vai neprātīgu rīcību. Šāds nosodījums arvien var pastāvēt kopā ar mīlestību. Bet pilnībā nosodīt cilvēku, kura vienīgais un absolūtais mierinājums ir Kristus asinis, ir pretēji mīlestībai un apslāpē to.

Otrkārt, tas notiek tad, kad otršķirīgas lietas man kļūst tik lielas un svarīgas, ka sirdī ieņem pirmo vietu, un to pierāda fakts, ka mani domubiedri, nekristieši, top man dārgāki par ticīgajiem. Tā ir bīstama pazīme! Patiešām briesmīgi, ka otršķirīgu lietu dēļ es pret Kristus ienaidniekiem izturos ar lielāku mīlestību nekā pret brāļiem un māsām Kristū, kuriem ir tā pati dārgā ticība mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnībai.

Kā tas var būt, ka mana Kunga ienaidnieks, kas nekad nav meklējis izlīdzinājumu un Dieva mieru Jēra asinīs un kā zudis grēcinieks nekad nav zemojies Kristus priekšā, bet Dieva Dēlu minis kājām un nicinājis derības asinis, ir man tuvāks nekā Kristus draugi, kam Jēra nāve un ciešanas ir svarīgākais? Vai tas nav aizdomīgi un pretdabiski? Vai tas neliecina, ka otršķirīgas lietas man kļuvušas svarīgākas par manu Pestītāju, jo tās man ir kļuvuši dārgākas par maniem brāļiem Kristū?