27.jūlijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? (1. Kor. 10:16).

Šais vārdos apustulis mums māca, ko Kungs Kristus ir vēlējies darīt, iedibinot mums Savas miesas un asiņu Vakarēdienu. Redzi, šeit pastāv cieša vienība starp Kristu un Viņa ticīgajiem. Par to Viņš pats skaidri un gaiši saka: “Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā” (Jņ. 6:56). Un tūdaļ pēc Svētā Vakarēdiena iedibināšanas Viņš saka: “Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos” (Jņ. 14:20). “ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu” (Jņ. 15:5). Un vēl tai pašā brīdī Viņš saka Savam Tēvam: “Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens” (Jņ. 17:22–23).

Padomājiet, ko nozīmē šie Kristus vārdi! Kāds dievišķas mīlestības brīnums! “Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.” Atcerieties, ka šie vārdi ir paša Kristus sacīti! Tie ir satriecoši. Mēs nespējam aptvert tik varenu godību, bet kas mums atliek? Tie ir paša Kristus vārdi. Tie nav sapnis vai mīts. Kristus nevar melot!

Un turklāt, vai tiešām lielā un neparastā Dieva godības padomam un darbam būtu kādas robežas? Vispirms Kristus mūs izpirka ar Savām asinīm, darīja tīrus, taisnus un tīkamus Dievam. Tad Viņam labpatika dot mums skaidrību (godību) un būt tik ciešā vienībā ar mums, kā mēs te redzam, ka Viņš mums dod baudīt Savu svēto miesu un Savas asinis. Jo to, ko ēdam un dzeram, mēs darām par savējo tā, kā mēs citādi nespētu. Piemēram, mans zelts un sudrabs nekļūst par daļu no manis, un tam

arī nav tādas ietekmes uz mani, kā maizei un vīnam, ko baudu.

Mūsu Kungs Kristus vēlējās mums dot Savu svēto miesu kā patiesu ēdienu un asinis kā patiesu dzērienu, lai visciešākajā iespējamā veidā iemiesotu mūs Sevī. Viņš vēlējās radīt nesaraujamu saiti starp mūsu garu un Viņa Garu, mūsu miesu un Viņa miesu, mūsu asinīm un Viņa asinīm. Viņš gribēja, lai Viņa mīlestība, šķīstība un cienība kļūtu par mūsējo – mūsu mūžīgu īpašumu.

Dievbijīgais Taulers ir sacījis zīmīgus vārdus: “Nekas nav tuvāks Dieva Dēlam kā cilvēciskā daba, ko Viņš pieņēma. Savas personas vienībā Viņš to pieņēma Sevī. Savukārt mums nav nekas tuvāks par to, ko ēdam un dzeram, kas kļūst par mūsu miesu un asinīm. Un nu Kristus ir vēlējies savienoties ar mums visciešākajā iespējamā veidā, un tādēļ iedibināja svēto Sakramentu, kurā mēs svētītā maizē ēdam Viņa miesu un svētītā vīnā dzeram Viņa asinis.”

Vai tā nav dārgā Sakramenta visaugstākā godība! Vai šī vienība nav pati augstākā godība virs zemes! Kad dvēsele to saņem pirmoreiz kā vislielāko mierinājumu pret visiem saviem grēkiem, tad tā nereti tik ļoti iedegas mīlestībā uz savu Kungu un Glābēju, ka katrā ziņā vēlētos Viņu saņemt savā sirdī. Neko citu neuzskatīsim par lielāku svētlaimi kā iespēju būt visciešākajā vienībā ar Viņu. Un, redzi, tad žēlīgais Kungs nāk un atrod veidu, kā apmierināt arī šo vēlēšanos.

Bet, vēloties saprast tā dziļāko pamatu, mums jāpatur prātā, ka visas izpirkšanas galvenais nolūks arvien ir bijis atjaunot cilvēka vienību ar savu Sākotni – Dievu. Cilvēks ir radīts ciešai vienībai ar Dievu, tādēļ arī viņš tika radīts pēc Viņa tēla un līdzības, kas grēkākrišanā tika pazaudēta. Kad vienības saite tika pārrauta, cilvēks tika nošķirts no sava Radītāja. Un pa vidu bija ienākusi nāve, par ko Tas Kungs sacīja: “Tai dienā, kad tu ēdīsi, tu mirdams mirsi.”

Pirmais solis uz vienības atjaunošanu starp Dievu un cilvēku tika sperts ar Dieva Dēla piedzimšanu, kad Viņš tapa cilvēks. Viņš kļuva kā viens no mums. Viņš nāca mūsu miesā un dabā un kļuva par mūsu radinieku. Starp Dievu un cilvēku notika būtiska savienība, jo tagad mūs vieno asinssaites, kā pravietis iepriekš sacīja: “Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums” (Jes. 7:14; Mt. 1:23).

Un tas nenozīmē tikai to, ka Dievs bija mūsu vidū, bet arī – Dievs mūsos, Dievs mūsu miesā, Dievs mūsu radinieks. Par to runā arī apustulis: “Jo, kā Tas, kas svētī, tā arī tie, kas tiek svētīti, visi ir no viena; tāpēc Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem” (Ebr. 2:11). Šī vienība sākās ar Jēzus piedzimšanu, bet, šķiet, ka brīnišķīgajā Sakramentā Viņš ir vēlējies darīt šo vienību pilnīgu. Tur Viņš pieņemto cilvēka dabu ļauj savienot ar mūsējo.

Tas ir patiešām tāds noslēpums, kur pat eņģeļi vēlētos ielūkoties! Kādu svētnīcu sevī nes cilvēks, kas kļuvis par Kristus svētas miesas līdzdalībnieku! Viņš ar Kristu ir viena miesa un viena dvēsele! Tā ir liela godība un svētlaime!