27. dziesma 

Dāvida dziesma.

Kungs – mana gaisma

un mans glābiņš,

no kā man bīties?

Kungs-

manas dzīvības patvērums,

no kā man baiļoties?

(2) Kad ļaundari

nāk man virsū

ēst manu miesu,

pretinieki

un naidnieki mani,

tie paklūp un krīt.

(3) Kaut apmetīsies

pret mani karapulks,

mana sirds nebīsies,

kaut celsies

pret mani karš,

ir tad es paļaušos.

(4) Vienu izlūdzos

no Kungs,

no tā es neatkāpšos-

kaut es mājotu

Kunga namā

visu mūžu,

kaut raudzītos

Kunga jaukumā

un taujātu Viņu

Viņa templī.

(5) Viņš paglabās mani

zem Sava jumta

ļaunā dienā,

Viņš slēps mani

Savas telts slēpnī,

klintī

Viņš cels mani.

(6) Un nu

veikšu naidniekus,

kas lenc mani,

Viņa teltī upurēšu

gaviļu upurus,

dziedāšu

un spēlēšu Kungam.

Uzklausi, Kungs,

manu balsi,

kad saucu,

žēlo mani

un atbildi man!

(8 ) Tev, mana sirds,

Viņš saka:

meklējiet Mani!-

Tevi es meklēju, Kungs.

(9) Neslēp

Savu vaigu no manis,

neatstum dusmās

Savu vergu-

Tu esi mans palīgs!

Neatstāj mani,

nepamet mani,

manas glābšanas Dievs!

(10) Pat tēvs un māte

ja pamestu mani-

Kungs

pieņemtu mani!

(11) Māci man, Kungs,

Tavu ceļu

un ved mani

pa līdzenu taku,

jo man ir naidnieki!

(12) Neatdod mani

pretinieku rīklei,

jo ceļas pret mani

viltus liecinieki

un varmācības galvinieki!

(13) Ticu, ka ieraudzīšu

Kunga labvēlību

dzīvajo zemē!

(14) Ceri uz Kungu

un stiprinies,

un drošini

savu sirdi!

Un ceri uz Kungu!