27.decembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo Tas Kungs ir izlējis pār jums dziļa miega garu un aizdarījis jūsu acis (Jes. 29:10).

Pārdomu vērts un biedinošs te ir tas, ka mīlestībā bagātais Dievs pats beigās soda Savus nicinātājus, darot tos aklus uz mūžīgu pazušanu. Un tas ir tas pats žēlastības pilnais Dievs, kas deg par cilvēkiem tik lielā mīlestībā, ka dāvina par mums Savu mūžīgo Dēlu un piedod necienīgiem grēciniekiem visus viņu pārkāpumus, tiklīdz tie “skūpsta Dēlu” un kļūst par Viņa mācekļiem.

Tas ir tas pats Dievs, kas Saviem nabaga bērniem nemitīgi piedod grēkus un beigās grib tiem dāvāt mūžīgu godību, kaut arī tie ir pelnījuši vienīgi Dieva dusmas. Tas pats mīlestībā bagātais Dievs izlej “dziļa miega garu” pār atsevišķiem cilvēkiem, tā ka viņi tiek padarīti bezcerīgi akli un cieti.

Viņš to dara cilvēkiem, kas pretojas Viņa žēlastības pilnajam aicinājumam un Viņa priekšā tēlo svētos ar ārišķīgiem darbiem. Viņš ļauj nākt briesmīgam sodam pār Saviem īpašajiem ļaudīm, Viņa drauga Ābrahāma bērniem, kas sākuši liekuļot Viņa priekšā. Te mēs redzēsim briesmīgo Dieva taisnību un to, ka Dievs neļauj Sevi apsmiet (Gal. 6:7).

Un lai neviens neiedomājas, ka šī Dieva biedējošā valdīšana pieder tikai Vecās Derības laikam. Nē, pa vidu Viņa dedzīgajai mīlestībai par cilvēku dvēselēm arī laipnais Pestītājs sludina tādu pašu spriedumu pār visiem, kas Viņu gan dzird, bet neklausa Viņa balsij, un tiem, kas negrib Viņu saņemt ar grēknožēlu un ticību.

Cik gan biedējošus vārdus saka žēlastības pilnais Pestītājs! Mateja evaņģēlija 13:13 Viņš ļoti uzsvērti saka, ka runā uz tiem līdzībās “tādēļ”, lai citi šo ļaužu vidū nesaprastu. Viņš sacīja: “Viņiem tas nav dots.” “Kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir” (Mt. 13:11–12). Jo viņi nespēj dzirdēt Dieva balsi, kad tā uz viņiem runā, un viņiem tiks atņemta pat šī gaisma.

Tā saka apustulis 2. Tes. 2:10–11: “Tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem.” Ievēro, cik tālu sniedzas Dieva taisnās dusmas, kad tiesājot Viņš padara aklus Savus nicinātājus, ka Dievs ne tikai liedz tiem Savu gaismu, bet arī sūta tiem spēcīgus maldus, ka tie tic meliem un iet bojā!

Šī pēdējā Rakstu vieta izskaidro situāciju, kas bieži nedod miera krietnām dvēselēm. Proti, zināmos laikos, kad Evaņģēlijs tiek spēcīgi sludināts zemei par svētību, tur līdzās izceļas visbriesmīgākie maldi, kas izplatās gan mutiski, gan rakstiski, un notiek skaidri uzbrukumi ticībai uz Dievu un Kristu. Dieva bērniem tas sagādā lielu sarūgtinājumu, tā ka daudzi nomaldās no galvenās patiesības un kļūst par īstiem noliedzējiem. Mums jāzina, ka šādas lietas ir Dieva sods pār neatgriezīgajiem, kad tie piedzīvotajai Dieva žēlastībai neklausa, bet pretojas Dieva Garam.

Taču mums nevajadzētu meklēt vainu Dieva spriedumos, arī tad, kad Viņa spriedumi mums šķiet kā bargas dusmas, sūtot spēcīgus maldus tiem, kas nevēlas ticēt patiesībai. Tas ir neapšaubāmi skumji un briesmīgi, kad jāredz nemirstīgas dvēseles tik ļoti pieviltas un apcietinātas, ka tās tic meliem un iet pazušanā. Bet mums arī jātur prātā, ka viņu nodarījums pret lielo Kungu nav bijis nekāds nieks, jo viņi ir pretojušies Dievam un nicinājuši Viņa žēlastību.

Šie cilvēki ir ne tikai dzirdējuši spēcīgu Dieva vārda sludināšanu, bet arī savā zemē redzējuši Svētā Gara darbu, kas ievērsis ticībai daudzus. Viņi ir dzirdējuši Dieva žēlastības pilno klaudzināšanu pie viņu sirdīm, tomēr noraidījuši un nicinājuši spēcīgo modināšanu un devušies prom pasaulē un tukšībā. Šādai briesmīgai nicināšanai sekos smags Dieva sods. Tas Kungs ir daudz lielāks par cilvēku. Bez šaubām, tas ir briesmīgi, ka cilvēki iet pazušanā. Bet daudz briesmīgāk ir tas, ka tiek nicināts un nievāts visvarenais Dievs…. Ja mēs uzskatām, ka Dieva sods ir pārāk skarbs, tad vienīgi tāpēc, ka neturam Dievu par tik lielu un varenu, kāds Viņš ir.