Reiz bija kāda kafejnīca. Viņa bija stacijas kafejnīca, un šeit parasti iegriezās cilvēki, kas brauca no kaut kurienes vai uz kaut kurieni. Reiz šajā kafejnīcā iegriezās Dievs. Viņš izdzēra kausu alus un priecājās, kā pēcpusdienas saule iespīd caur ne sevišķi tīrajiem kafejnīcas aizkariem. „Jā. Laba gan man šī pasaule sanākusi,” Dievs noteica un nokoda pīrādziņu.
Par grāmatu
365 pasakas katrai gada dienai
J. Rubenis, M.Subačs
Kad man tika uzdavinata si gramata uz ziemessvetkiem es ar prieku to atveru un biju gatava gandriz visu viena raviena izlasit, bet talak par pirmo pasaku, otro netiku, jo sapratu, ka tas nav man, ka sis pasakas neaizskar manu dveseli un sirdi …. es ari uzskatu, ka to visu varbut ta nevajadzetu rakstit – to visu varetu ieterpt kados, savadakos vardos.
Bet patiesiba varbut kadu sis pasakas spej uzrunat un tas sak ticet … tad labi – jo cik cilv. tik viedokli – to varetu ari salidzinat ar cilv. muzikas gaumi – vienu spej uzrunat kasiska muzika citu hip hop, reps …
Šīs epifānijas ir rakstītas, kā domas aizsākums katrai dienai, jo 365 pavisam.
Piekrītu Maartam, ka ir dīvaini lasīt – ienāca un iedzēra alu – bet piekrītu arī Jaanai, ka šie vārdi katru rītu paceļ kādu cilvēku, un tieši tajā padomju laika stacijas bufetē, (ne jau šodienas Origo) ir tik daudz nelaimīgo, kas nekādu sauli vispār neredz un kuriem liekas, ka kausu alus var dabūt tika pats Dievs, vai varbūt, ka viņi, dabūjuši alu, jau būtu kā debesīs..
Nu bet, viņi jau nedabūs arī šos pasakas vārdus. Bet mums tas viss pārdomam par sevi un savu dzīves kausu, ko mēs katru dienu dzeram.
Labu dienu Jums!
Man gan viņa pasakas ļoti patīk, tajās ir daudz sirsnības.
Ticu, ka Dievam nav iebildumu šādām interpretācijām.
Tas ir tas, kā ar es sajūtu Viņa klātbūtni. Es piederu pie tiem, kas lūgšanu labprāt saka ieritinājusies zem sedziņas…
When a heart is broken there is nothing to break
Arī man reizēm gribējies pajautāt – vai tā gluži vajadzētu rakstīt? Bet tās jau ir tikai pasakas, un kā cilvēkiem pasakās tiek piedēvēts daudz kas tāds, kā reālā dzīvē nav, tā Rubenis Dievu un Kristu rāda kā cilvēku. Un ši konkrētā pasaka jau arī nav pasaka par Dievu stacijas bufetē, bet “par sauli, kas iespīdēja caur kafejnīcas aizkariem”. Bez tam pēcpusdienas saulei , it sevišķi rudens pusē, ir kaut kāds īpašs valdzinājums un gaisma.
Ar interesi veeroju, kaadus tik “piedziivojumus” Kristum vai Dievam nepiedeevee Juris Rubenis
Stacijaas jau ir nevien bufetes un kafejniicas, kur iedzert kausu alus un ieguut labu garastaavokli, bet arii sausaas atejas, kur iegriezties peec bufetes apmekleejuma, varbuut par to arii uzrakstiit? Rubenis uzsver Dievu kaa Cilveeku (kas ir vieniigais Dieva atteels muusu miesiigajaam aciim un praatam). Bet kaut kas neshtimmee vienalga – vai taa gluzhi vajadzeetu rakstiit?