26.marts – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka (Gal. 3:13).

Ja vien šie vārdi rastu vietu mūsu sirdīs – kas tā būtu par debesu valstību, neizteicamu mierinājumu, mūžīgu un negrozāmu iepriecinājumu, ka mēs spētu atvairīt visus elles spēkus un visā savā nožēlojamā vājumā triumfētu un līksmotos savā Kungā!

Iedziļinies šais vārdos. Redzi, kāds tēls – Kristus tapis par lāstu! Ir ļoti savādi sacīt, ka Dieva Dēls Kristus tapis par lāstu, jo tie ir smagi vārdi. Taču tie sniedz spēcīgu un varenu mierinājumu, ja ņemam pie sirds to, ka Kristus ir nesis bauslības lāstu. Apustulis saka mums, ka lāsts bija tik liels, ka Viņš pats kļuva par pilnīgu un visaptverošu lāstu. Lāsts Viņu apklāja tādā mērā, ka Viņu pašu varēja saukt par lāstu.

Tas šķiet tik neparasti. Bet tieši to saka apustulis Jānis: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ. 1:29). To mēs dziedam ik reizi, kad zemojamies pie Jēzus Svētā Vakarēdiena galda, lai saņemtu Viņa miesu un asinis, par kurām Viņš sludina, ka tās izlietas par grēku piedošanu (Mt. 26:28). Tas pats sacīts Jes. 53:6, 12: “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam,” un Viņš uzņēmās uz Sevi daudzu cilvēku noziegumus. Vārdi, ka Kristus ir kļuvis par lāstu, ir tik dziļi, ka nekad nebūsim tos pietiekami labi sapratuši un pārdomājuši.

Otrs izteikums, kurā būtu vērts īpaši iedziļināties, ir šis: “Mūsu labā!” Viss šā teksta galvenais uzsvars ir īsajos vārdos: “Mūsu labā!” Pašam Kristum nebija vajadzības kļūt par lāstu. Visa Viņa būtība bija svēta, taisna un nevainīga. Bet Viņam par lāstu bija jākļūst tāpēc, ka Viņš uzņēmās uz Sevis mūsu grēkus. Saskaņā ar bauslību ikvienam slepkavam bija jākarājas pie koka (5. Moz. 21:22–23), un tādēļ, pēc bauslības, arī Kristum bija jākarājas pie koka.

Viņš bija uzņēmies uz Sevis grēcinieku un slepkavu grēkus. Un ne tikai viena, bet visu grēcinieku un slepkavu grēkus kopā, jo Dieva priekšā mēs visi esam grēcinieki un slepkavas. Tādēļ Viņam bija jākļūst par to, kas esam mēs, t. i., grēcinieku, slepkavu un ļaundari Dieva priekšā, kā ir rakstīts: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku” (2. Kor. 5:21). Tā Kristus Dieva acīs kļuva par vislielāko grēcinieku, kāds vien dzīvojis virs zemes.

Būdams upuris par visas pasaules grēkiem, Viņš Dieva priekšā nebija nevainīgs un bezgrēcīgs kā Dieva Dēls Savā godībā, bet Viņš bija grēcinieks, īsu brīdi Dieva pamests, kurš uz Saviem pleciem nesa visu cilvēku grēkus – Pāvila grēkus, kas bija Dieva zaimotājs, vajātājs un varmāka, Pētera grēkus, kurš aizliedza savu Kungu, Dāvida grēkus, kas pārkāpa laulību un izdarīja slepkavību, kā arī manus un tavus grēkus, un visas pasaules grēkus!

Visi grēki, ko es, tu un mēs visi kopā esam darījuši un joprojām ik dienas darām, ir uzkrauti Kristum, Dieva Jēram, ar tādu spēku un dievišķu smagumu, it kā Kristus pats tos būtu darījis. Līdz ar to tie bija uzskatāmi par Kristus grēkiem. Patiesi, ir tikai divas iespējas: vai nu mūsu grēkiem jākļūst par Kristus grēkiem, vai arī mums jāiet mūžīgā pazušanā!

Redzi, Kristus uzņēmās mūsu grēkus tā, it kā pats tos būtu darījis, un tāpēc – viss, ko Viņš darīja un cieta, pilnībā tika veikts mūsu vietā, it kā mēs paši to būtu izcietuši. Tieši to Pāvils domāja, sacīdams: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2. Kor. 5:21). Un vēl Pāvils saka – ja viens ir miris par visiem, tad mēs visi esam miruši. Tas ļauj mums saprast, ko nozīmē vārdi “mūsu labā”, kad mēs sakām: Kristus mūsu labā kļuva par lāstu.

Dieva neizteicamās žēlastības un Tēva mūžīgā izpirkšanas nodoma dēļ Kristus ir veicis žēlastības pilnu apmaiņu. Mums piederošo grēku, lāstu un nāvi Viņš uzņēmās uz Sevis. Un Sev piederošo taisnību, dzīvību un glābšanu Viņš uzdāvināja mums. Tas katrā ziņā mūsu dārgajam Kungam maksāja daudz gaužu asaru un raudāšanas, sviedru un asiņu, kad Viņš tika padarīts par lāstu. Taču tā tam bija jānotiek, un godības pilns Viņš to paveica.

Apustulis saka – Kristus patiesi ir izglābis mūs no bauslības lāsta. Viņš neapsola, ka izglābs mūs, piemēram tad, kad būsim pietiekami dievbijīgi, uzticīgi un svēti. Nē, Viņš mūs jau ir izglābis. Tas notika tai dienā un brīdī, kad Viņš tika padarīts par lāstu mūsu labā. Te mēs redzam, kāpēc vislielākie grēcinieki, kad tie nāca pie Kristus meklēt žēlastību un gribēja piederēt Viņam ar visu savu dzīvi, tūlīt tika uzņemti žēlastībā, it kā nekādas bauslības nemaz nebūtu un viņi nekad nebūtu grēkojuši. Tādēļ arī mēs, nākdami pie Kristus, topam attaisnoti un glābti, tiklīdz ticībā pieņemam lielo, mūžīgo taisnības dāvanu, kas ir sagatavota un gaida uz mums.