26.jūlijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai (Rom. 12:19).

Šeit apustulis noliek Dieva taisnās dusmas un atriebību pret mūsu bezdievīgo atriebības kāri. Viņš grib teikt, ka pats Dievs par mums rūpēsies visās lietās, atriebs visu mums nodarīto ļaunumu un sagādās taisnību, ja vien ļausim Dievam sevi aizstāvēt. Ja mēs paši sevi atriebjam, tad gribam aizsteigties Dievam priekšā un atņemt Viņam tiesas spriešanu. Tādā gadījumā mēs tiekam atstāti paši savā ziņā.

Par to runā apustulis, pretstatīdams Dieva atriebību mūsu atriebībai un sacīdams – neatriebieties, bet atstājiet vietu Dieva dusmām. Apustulis nesaka, ka mūsu ciestā netaisnība paliks bez atriebības. Nē, viņš tikai vēlas, lai Dievam tiktu paturētas Viņa majestātes tiesības būt par visu cilvēku Tiesnesi un lai mēs neuzkundzētos Viņa amatam ar savu atriebību. Vienīgi Tas Kungs ir Valdnieks un Tiesnesis pār visām Savām radībām.

“Jo ir rakstīts, Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” Šie Dieva vārdi uz mūžu lai izbeidz visu mūsu atriebības kāri, jo Dievs, vēlēdamies būt mūsu Atriebējs, grib, lai mēs baidītos no Viņa dusmām, lai mūsu atriebes kāre pārvērstos par sirsnīgu žēlastību un aizlūgšanu. Mēs redzam, cik ļoti Dievs mīl Savus bērnus un draugus, kad Viņš saka, ka “tas, kas tevi aizskar, aizskar Viņa acuraugu”.

Mēs to redzam arī Kristus vārdos, ar kādu kvēlojošu degsmi Viņš sarga Savējos: “Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti” (Mt. 10:30). Tas nozīmē, ka Dievs uzmanīs pat visslēptāko ļaunumu un nežēlību, ko kāds varētu vērst pret mums. Un turklāt mēs zinām, cik tas ir briesmīgi, kad pats Dievs Tas Kungs dusmojas un soda cilvēku. Tad mums katrā ziņā ir jāapklust un vienīgi jālūdz: “Dievs, apžēlojies par mums visiem. Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”

Jo, kad Tas Kungs soda tavus kaitniekus, Viņš to dara briesmīgāk, nekā tu pats to būtu darījis. Atceries, ka mums sagādātas nepelnītas ciešanas netiek vērstas tikai pret mums pašiem, bet daudz lielākā mērā – pret Dievu To Kungu. Viņam par mums ir daudz sirsnīgākas rūpes nekā mums pašiem, un tādēļ jūsu apspiedējs tūdaļ tiek pakļauts paša Dieva dusmām. Un no Dieva tas neizspruks, gluži kā neviens cilvēks līdz šim nav izsprucis no Viņa!

Grēks nepaliks nesodīts. Dieva augstā pilnība par to parūpēsies. Grēks arvien kaut kā tiks piemeklēts, vai nu šai laikā vai mūžībā. Un šai laikā tās būs vai nu atgriešanās skumjas un līdzdalība Kristus ciešanās, vai arī mūžība soda un atmaksas ciešanās. Ja šai laikā grēcinieks nāk pie atgriešanās un līdzdalības Kristus ciešanās, ko tas cietis par grēku, tad viņam nebūs jācieš grēka sods, jo Kristus jau to ir izcietis. Tomēr viņam būs nožēlas un pārmācības ciešanas.

Turpretī, ja nenotiek atgriešanās, tad pār cilvēku nāks neizbēgamas Dieva dusmas. Bet, ja Dievs neatmaksā ļaunu darbu pašreizējā laikā, tad Viņa taisnā atriebība un dusmas ir sagaidāmas biedējošā mūžībā.

Tad kāpēc gan tu gribi dusmoties uz savu ienaidnieku? Kāpēc gribi atriebties vai lolot ļaunas domas un vēlmes pret viņu, kad apzinies, cik smagas Dieva dusmas jau gulstas uz viņa? Vai drīzāk tev nevajadzētu just sirsnīgu līdzjūtību un lūgt par viņu, lai viņš nāk pie atgriešanās? Tas mums ir jāpatur prātā, kad lielais un biedinošais Kungs saka: “Man pieder atriebība, Es atmaksāšu.”