25.oktobris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām (Gal. 5:24).

Tā ir brīdinoša un pat biedinoša nodaļa cilvēkam, kas nav nomiris savam vecajam ego un nav ietērpies Kristū, bet arvien domā, ka mēs paši ko spēsim paveikt. Nemaz nerunājot par tiem, kuriem nav nekādu Gara pirmaugļu un kas dzīvo miesīgā prātā, kas pretējs Dievam un Viņa baušļiem. Tādēļ mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka vecā cilvēka miršanas un jaunā cilvēka piedzimšanas pamats un sākums ir nomirt bauslībai savā sirdsapziņā un tapt brīvam, laimīgam un glābtam Kristū, lai Viņš ir mūsu taisnība un svētdarīšana. Redzi, tāds ir sākums.

Kad cilvēks ticis atmodināts, bet vēl nav noticējis un darīts brīvs, tad viss šķiet veltīgs, uztraucošs, smagnējs, lēns, grūts un neiespējams. Viņš aizvien ir nomocījies vergs. Pāvils rāda, ka mēs nevaram nest augļus Dievam un staigāt atjaunotā Gara dzīvē, iekams neesam nomiruši bauslībai un kļuvuši brīvi no savas verdzības. Vai es ticībā līdz ar Pāvilu varu sacīt: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam” (Gal. 2:19)? Es esmu centies piepildīt bauslību un kļūt taisns, taču neesmu to spējis. Bet arvien vairāk esmu nosodīts, samulsis, nespēcīgs, bezpalīdzīgs, izmisis. “Es nomiru.” Bet visu, ko meklēju, es atradu kādā citā, Kristū. Viņā es esmu taisns, šķīsts un glābts. Viņš ir mana taisnība.

Es uzskatīju, ka man pašam bija jādara sevi svētu, un es tiecos pēc šā mērķa. Es lūdzu, cīnījos, un tās kļuva par manām galvenajām rūpēm, taču man nekas neizdevās. Es neko nepanācu. Es nespēju ne ticēt, ne lūgt. Jā, es pat nespēju neko labu domāt (2. Kor. 3:5) bez tā, ko pats Tas Kungs manī radīja.

Tad es apjautu, ka arī mana svētdarīšana ir Tā Kunga brīvā žēlastība un dāvana. Un tas mani satrieca pīšļos. “Es nomiru.” Taču tagad “līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal. 2:20).

Kad nu Kristus ir kļuvis gan par manu taisnību, gan par manu pestīšanu un visās lietās un visos brīžos esmu atkarīgs no Viņa, tikai tad mana svētdarīšana un vecā cilvēka mērdēšana ir īsta. Jo tagad nāvē tiek nodotas ne tikai vecā Ādama ārējās izpausmes, bet arī iekšējais cilvēks, tā sirds, būtība, dziļā, nebeidzamā savtība, sevis godināšana un augstprātība.

No vecā cilvēka nāk viss ļaunums, kas dzimis no mūsu dabas kā mantojums no Ādama. Būtiskākais šeit ir iepriekš minētā savtība, augstprātība un iedomība. Čūska ir viņos iesējusi īpašu sēklu, sakot: “Jūs būsit kā dievi.” No šī avota cilvēka spēkos plūst visi briesmīgie grēku augļi, kas parādās prātā, domās, vēlmēs, vārdos un darbos – tādi kā lepnums, Dieva aizmiršana, vieglprātība, vēsums, nepaklausība, patvaļība, slinkums, izlaidība, nešķīstība, tukšība, dusmas, nepacietība, ļaunums, naids, skaudība, nepatiesums, meli, aprunāšana un citi grēki un netikumi. Tas ir vecā cilvēka attēlojums. Turpretī arī jaunais cilvēks, kas sirdī piedzimis ticībā no Svētā Gara, celsies un pieaugs mūsos. Tā ir patiesa līdzdalība Dieva dabā un dzīvē, kas izpaužas mūsos kā jaunas dievbērnības attiecības, bērna paļāvība, mīlestība, laipnība, pazemība, Dieva bijāšana un bailes no grēka, mīlestība uz Dieva bauslību, svētumu un taisnību, sevis aizliegšanu, šķīstu dzīvi, pieticību, pacietību, godīgumu utt. Visā pilnībā mēs to redzam Kristū. Kristus bija “Viņa būtības attēls” t. i. Dieva būtības (Ebr. 1:3).

Kas attiecas uz jauno cilvēku mūsos, tad jaundzimušais bērns vēl ir pavisam mazs. Taču tas ir svēts un Dievam tīkams. Kad Kristus gulēja silītē, arī Viņš bija mazs un necils, tomēr Viņš bija Dieva Dēls, ieņemts no Svētā Gara, mīļš un dārgs Dievam, eņģeļiem un cilvēkiem. Un grēcīgās Nācaretes vidū šis svētais Bērns pieauga gudrībā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

Jā, vēlāk daudzajās cīņās, ciešanās un pārbaudījumos Viņš devās pretī Savas dzīves misijai. Tādā veidā vecā Ādama grēcīgā atlikuma vidū, pasaules kārdinājumu un ļauno garu vidū ir jātop izveidotam un jāpieaug žēlastībā jaunajam cilvēkam un Kristum mūsos, līdz Kristus arvien vairāk darbojas un valda mūsos, līdz galu galā Viņš būs mūsos viss iekš visa. Turpretī vecajam cilvēkam mūsos arvien vairāk jātop pienaglotam pie krusta un dienu no dienas jācieš, jātiek iztukšotam, satriektam un nodotam nāvē.