24.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem (Ps. 104:31).

Protams, ka ikviens mīl to, ko viņš pats radījis! Nav šaubu, ka vēl vairāk tas attiecas uz Dievu, kura darbi ir īsts skaistums un pilnība. Pārdomājiet to labi, jo te apslēpts dziļš mierinājums. Vai Tas Kungs nebūs apmierināts ar to, ko Viņš pats radījis? Viņš

katrā ziņā priecāsies par Saviem darbiem. Kur mēs atrodam Tā Kunga darbus, kas Viņam tīkami?

Mēs atrodam tos tur, kur muitnieks sit sev pie krūtīm un saka: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” (Lk. 18:13); kur Bartimejs no ceļmalas sauc: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!”; kur kānaāniešu sieviete runā par sunīšiem un druskām, un kur sirdssatriektā Marija Magdalēna mazgā Jēzus kājas ar savām asarām; kur Pāvils laimīgi izsaucas: “Es esmu apžēlots!” (1. Tim. 1:13); kur Asafs saka: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!” (Ps. 73:25); kur Sīmanis Pēteris ar pūlēm izsaka šos vārdus: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu” (Jņ. 21:17).

Jā, kur notiek šādas lietas, tur mēs patiesi atrodam Dieva darbus! Kur akmens sirdis Viņa rokās top par mīkstu mālu, uz kura Viņš uzspiež Savu tēlu. Kur dvēseles, kuras nekad nav lūgušas To Kungu, sāk slāpt pēc dzīvā Dieva − gluži kā briedis, kas brēc pēc svaiga ūdens. Kur taisnais dūdo kā dūja uz savas taisnības drupām un gudrais savu gudrību sauc par muļķību. Kur nabaga grēcinieki sāk gauži raudāt pie Kristus kājām un notiesātie ļaundari ar prieku uzdrošinās piesaukt Viņu par Aizstāvi pret savu apsūdzētāju.

Tieši tur ir atrodami Dieva darbi! Un, kur ir Viņa darbi, tur arī mājo Viņa prieks cilvēku vidū − nabaga atgriezīgo grēcinieku vidū. Par tiem Viņš priecājas. Uz tiem ir vērsts Viņa skats. Vai dabas draugs nepriecājas par skaistu ainavu? Vai tas, kas stādījis vīnadārzu, nepriecājas par dārza ziediem un bagāto ražu? Arī Tam Kungam ir prieks par dārzu, ko Viņš stādījis virs zemes ar Savu asins nopelnu un Savu Garu.

Vai Viņa acis nepriecājas par jauno radību grēciniekā? Viņš nepārstāj raudzīties uz to, jo tas ir Viņa darbs. Viņš saka Savai dūjai: “Parādi man savu vaigu”, jo “tavs vaigs ir mīlīgs” (Augstā dz. 2:14). Bet tu saki: “Tas sacīts par Viņa dūju, par dievbijīgām, mīlīgām dvēselēm. Viņš priecājās par tām, nevis par mani un man līdzīgiem. Jo es taču esmu nekrietns grēcinieks!” Kā to saprast? Vai Dieva vienīgais prieks būtu par tavu dievbijību? Vai tu spēj izpatikt Dievam tāds, kāds esi? Vai esi atmetis glābjošo patiesību, ka “Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem” un ka mēs esam darīti tīkami Dievam nevis paši sevī, bet Viņa mīļotajā Dēlā? Bet tu saki: “Es sevī atrodu tikai grēku un nešķīstību. Vai tas ir Tā Kunga darbs?” Jā, tas, ka tu atrodi sevī tikai grēku un nešķīstību, ir Tā Kunga darbs. Nevis grēks ir Tā Kunga darbs, bet grēkatziņa ir Tā Kunga darbs. Tā nenāk ne no mūsu dabas, ne no velna. Čūskas kārdinājums: “Jūs būsit kā dievi,” ir saindējis visu mūsu cilvēcisko dabu ar pašpielūgsmi un sevis dievišķošanu.

Tādēļ satriekts un sagrauzts gars ir Tā Kunga darbs, par kuru Dievs un Viņa eņģeļi priecājas. Tas ir tāds Dieva darbs, kas pazudušos dēlus un meitas ved Tēva apskāvienos. Tas ved grēcinieku pie žēlastības troņa, lai viņš tiktu ietērpts Kristus taisnībā − “vislabākajās drānās” (Lk. 15:22). Te ir vislielākais prieks Dieva sirdij! Kas ir ietērpts Kristū Dieva priekšā, tas ir tapis svēts un godības pilns, pat arī ja sevī un savās acīs viņš ir visnekrietnākais grēcinieks.