24.decembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Un Vārds tapa miesa (Jņ. 1:14).

Mūžīgais Vārds tapa miesa! Mūžīgais Dieva Dēls tapa patiess cilvēks. Nevis grēcīgs, bet šķīsts cilvēks. Dzimis no sievietes. Tam, kas dzima no patiesas, īstas sievietes, bija jābūt patiesam, īstam cilvēkam. Mūžīgais Dieva Dēls kļuva līdzdalīgs cilvēcē, un Viņa ciltsraksti iekļāvās Ādama pēcteču rindā, kā to apliecina Jaunās Derības pirmās lappuses. Dieva Dēls ir mūsu tuvinieks, mūsu asinsradinieks, līdzīgs Saviem brāļiem (Ebr. 2:17), tikai bez grēka.

Tā ir neaptverama Dieva mīlestība, kas izvēlējās tik īpašu un žēlastības pilnu glābšanas ceļu! Prāts nespēj aptvert noslēpumaino Dieva Dēla kļūšanu par mūsu brāli un radinieku! Vai tiešām tā var būt? Vai tas iespējams? Es nespēju to saprast, bet nespēju no tā arī atraisīties. Manas domas ir notvertas šīs mūžīgās nesaprotamības tīklā, un mani saista liecības, no kurām man nav tik viegli izvairīties.

Šī lieta ir tik būtiska, ka no tās atkarīga visa kristīgā ticība, mūsu glābšana un mūžīgā svētlaime. No vienas puses, tas ir kas pārāk liels un cēls, ka mēs, nabaga cilvēkbērni esam tik augstu pagodināti, ka mūžīgais Dieva Dēls kļūst par mūsu brāli un radinieku. Tas ir kas pārāk liels un cēls, ka nespēju to aptvert tā lieluma dēļ.

No otras puses, šis piedauzības akmens ir pārāk smags, lai aizmestu to prom. Tur stāv vesels liecību pulks par Viņu. Pirmkārt, ilgs laikmets ar zīmīgiem pravietojumiem, kuriem sekoja pravietojumu piepildījuma laiks, kad apbrīnojami precīzi piepildījās viss, kas bija pravietots.

Vai es varu atmest To, kas bija visu šo pravietojumu un piepildījumu objekts? “Akmens, ko nama cēlāji ir atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni” (Mt. 21:42). Vai mēģināšu to atmest? Vai varu atmest to, ko manas acis šodien redz no Dieva valstības virs zemes? Vai varu atmest to, ko pats esmu baudījis un pieredzējis no uzticīgā Kunga?

Nē! Viņš ir dzīvais un klātesošais Dievs. Mēs pazīstam miesā atklātu Kristu, jo neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls (Mt. 11:27). Vai varu ticēt tam, ka Dievs ir atklājies miesā? Tas ir pārāk cēli un brīnišķi! Tomēr tā ir mūžīga un dievišķa patiesība, kas ir droša, lai arī pretēja visu cilvēku prāta argumentiem! Lai slavēts Dievs, ka nespējam to aptvert! Jo mums nav tāds mazs Dievs, ko mūsu aklais prāts spētu aptvert. Lai Tas Kungs mūs pasarga no tā, ka mums ir tāds Dievs, kas nesniedzas pāri mūsu prātam!

Bet vaina ir tā, ka nabaga kritusī un šaurā sirds nespēj satvert un paturēt šo neizteicamo dārgumu un prieku. Ja šo lielo patiesību, ka mūžīgais Dieva Dēls ir mūsu brālis un radinieks, es spētu saglabāt dzīvu savā sirdī, es citu vairs neko negribētu. Ar to man pietiktu gan šim laikam, gan arī mūžībai. Tad neviena skumja doma vairs neatrastu vietu manā sirdī un mana sirds plūstu pāri no neizteicama prieka.

Ja reiz kritusī cilvēce ir tik ļoti pagodināta, ka mūžīgais Dieva Dēls ir kļuvis par vienu no mums un mūsu radinieku, tas nozīmē, ka visa cilvēce ir pagodināta pāri visiem eņģeļiem un troņiem, un var droši apgalvot, ka viss posts un pazemojums, ko esam cietuši grēkākrišanas dēļ, pārpārēm ir gandarīts!

Tagad ir liels gods būt par cilvēku. Jā, svētīgajiem eņģeļiem noteikti ir iemesls vēlēties: “Kaut es būtu cilvēks!” Taisnība ir Lutera vārdiem, ka, kopš Dieva Dēls ir tapis cilvēks, mums no sirds un patiesi ir jāpriecājas par visu, ko vien sauc – “cilvēks”, lai nekad nejustu nicinājumu pret nevienu cilvēces pārstāvi.

Visiem kristiešiem ir arvien dziļāk jākavējas šādās pārdomās, lai visās dzīves pretrunās gūtu mierinājumu un iedrošinājumu. Tiem jālūdz Dievs pēc atziņas un izpratnes, lai tie ar izbrīnu un prieku varētu sacīt: tagad es neko vairāk nevēlos! Dieva Dēls ir kļuvis cilvēks, tāpēc viss būs labi.

Ja Dieva Dēls ir kļuvis par mūsu radinieku, tad es jaušu Dieva sirdī lielāku mīlestību uz cilvēkiem, nekā spēju iedomāties.

Un ir neiespējami, ka Dievs būtu tāls un vienaldzīgs pret mums, kā tas dažkārt šķiet. Un tāpēc reizēs, kad Viņš izturas pret mums tā, it kā nemaz par mums nerūpētos, tur ir jābūt kādam dziļākam nolūkam.