23. E.Grīslis. Pārdomas par Ap.d.20:29-30 

„Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdz.” Apustuļu darbi 20:29-30

***

Kāpēc ticībā nav vienības? Kāpēc rodas karstgalvji, kas izvērtē savus uzskatus par nemaldīgiem un iet labot visus pārējos? Kāpēc karstgalvjiem netrūkst sekotāju? Kāpēc ir mēs – un viņi, daudzi „viņi”?! Reliģijas objektīvo pamatu (Kristus augšāmcelšanos, Svētā Gara dāvanu Vasarsvētkos, Bībeles tekstu) ikviens cilvēks var dziļi iegūt tikai personīgā pārdzīvojumā, kas ir subjektīvs. Patiesu reliģiju nevar ne iemācīt ar varītēm (tas ir „iekalt”), ne uzspiest ar priekšzīmi. Par patiesu reliģiju – tāpat kā ar patiesu mīlestību – katram ir jāizšķiras pašam. Nenosvērti, nenobrieduši, sekli cilvēki izvēlās patiesību pēc savas mērauklas. Ironija ir tā, ka mēs, nosvērtie, prātīgie un dziļie cilvēki, bieži vien ar reliģiju nodarbojamies tik gausi un garlaicīgi, ka labākā gadījumā mēs izskatamies iemiguši, bet ļaunākā – tikai liekuļi. Lai cīnītos pret ačgārnībām, sliktu kvalitāti un pasaulīgumu, baznīcai ir tikai viens vienīgs ierocis: ticīgas atbildības sajūtā izaudzināta kvalitāte , kas Ersatz neuzskata par īstu, Kitsch par mākslu, surrogātus par patiesību un plukstiņus par praviešiem.

***

Mīļais Pestītāj! Pasargā mūs no visiem Tava vārda veltiem valkātājiem, lai mēs, Tevi meklēdami, nesekotu tiem, kas Tevi vārdos daudzina, bet mīlestībā noliedz un mācībā nepaklausa. Āmen.