22.janvātis – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā? (Lk. 9:25).

Tas nav nekas slikts, ja cilvēkam pieder zemes gabals vai saimniecība vai arī ja tas apņēmis sievu. Taču, kad Kristus vēlējās nosaukt šķēršļus, kas attur dvēseles no Dieva valstības, Viņš pieminēja tieši šīs lietas (Lk. 14:18–24). Mīlēt tēvu vai māti ir ne tikai ieteicams, bet – pat pavēlēts. Bet, “kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mt. 10:37) un “nevar būt Mans māceklis” (Lk. 14:27) – tas nevar ieiet Dieva valstībā. Dzīvojot garīgi kūtru un vieglprātīgu dzīvi, cilvēks nesaprot, kādēļ vajadzētu baidīties no tik šķietami nekaitīgām lietām. Nē, viņš sacīs par tām: “Es jau neko ļaunu nevēlos! Vai tad svētajiem nav piederējuši īpašumi, saimniecība, un vai tie nav precējušies? Vai arī man nav ļauts pēc tā tiekties?”

Šāds cilvēks nekad nemēģinās noskaidrot, vai šīs lietas nav viņam par elku, vai tās nav pašmērķīgas un savtīgas, vai tās neaizņem cilvēka sirdi un dvēseli tā, ka Dievam, Viņa žēlastībai un labvēlībai nav vietas, jo Dievs tapis pārāk nesvarīgs, lai kļūtu par cilvēka dvēseles saturu un piepildījumu.

Nē, diemžēl tam nožēlojamais cilvēks nepievērš nekādu uzmanību. Viņš nav pret sevi pietiekami godīgs, lai to noskaidrotu. Vēlāk cilvēks nonāk tik tālu, ka, pat apzinādamies sevi elku kalpības varā, tas vairs nespēj pretoties savam elkam. Viņš pat nealkst kļūt brīvs no savas mīlestības uz to. Tad viņa atrašanās žēlastībā kļūst pavisam apšaubāma.

Bet velns izmanto ne tikai tādas pasaules lietas kā acu kārība, miesas kārība u. tml., lai savaldzinātu uzticīgas dvēseles, bet izmanto arī šai pasaulei piederīgos cilvēkus (Jņ. 8:23), “šīs pasaules bērnus”. Tie ir labprātīgi un uzticami velna padotie, kas ar savu naidu, draudiem un vajāšanām nereti biedē ticīgos, liek viņiem šķēršļus un novārdzina viņus, kā arī bieži pievilina un piesaista ar solījumiem, glaimiem un lišķību.

Cik gan daudz ir šādu skumju gadījumu! Piemēram, stāsts par kādu amatnieku: ar Dieva žēlastību aicināts, atdzimis un apžēlots, viņš ir novērsies no netaisnības tukšības un pasaulīguma, un tagad tiecas pēc debesu lietām. Taču pēc kāda laika viņš pamana, ka viņa bijušie paziņas vairs neizmanto viņa pakalpojumus. Viņa uzņēmums un peļņa iet mazumā. Drīz viņš neiztur un nevēlas gaidīt uz To Kungu, bet saprot, ka viņam jāatgūst pasaules labvēlība. Viņš sāk slēpt savu kristīgo pārliecību, kļūst arvien līdzīgāks pasaulei, novēršas no nicinātajiem kristiešiem, lai biedrotos ar cilvēkiem, kas pasaulē cienīti un godāti. Īsi sakot, viņš sāk rīkoties tā, lai pasaules bērni neturētu viņu aizdomās, ka viņš ir kļuvis no tiem atšķirīgs un viņam ir ļaunas aizdomas par to dvēseles stāvokli.

Maz pamazām šis cilvēks kļūst viņiem arvien pielaidīgāks, iztapīgāks un piedalās viņu uzdzīvē un jaukās pasaules baudās. Un, protams, pasaule ir labvēlīga un priecājas, ka viņu atguvusi. Tai atkal ir iespēja vadīt šo cilvēku pēc savas patikas. Pēc gada vai diviem šis cilvēks dzer, līksmojas un piedalās šīs pasaules spēlēs, darot visu pēc miesīgas patikas un kārībām. Šāds nelaimīgs kritiens pasaules tīklā var gadīties ne tikai amatniekam, bet cilvēkiem it visās kārtās un stāvokļos. Tirgotājam, studentam, kalpotājam, mācītājam. Tie ir nākuši pie Jēzus, tomēr nespēj panest pasaules nicinājumu, atraidījumu un vajāšanas. Viņi nespēj paciest, ka iet postā viņu labais vārds un reputācija, viņu ienākumi, dienišķā iztika un karjeras iespējas. Viņi cenšas atgūt pasaules draudzību un piemērojas pasaulei.

Taču nedomājiet, ka kāds no viņiem sacīs: “Es pasaules priekšā esmu vājš.” Nē. Tas viss tiek apslēpts, attaisnojoties ar kristieša brīvību, jā, pat runājot par kristieša pienākumu palikt pasaulē, lai labāk tai kalpotu. Tomēr pasaulei tā arī netiek kalpots ar nopietniem brīdinājumiem, jo cilvēks arvien cenšas rīkoties tik jauki un uzmanīgi, lai neaizskartu un nesadusmotu citus!

Tādējādi nevis Dieva bērni valda un uzvar pasauli, bet brīvā un nekaunīgā pasaule valda pār dievbijīgajiem un pakļāvīgajiem bērniem. Ja nabaga dvēsele laicīgi nepievērš tam uzmanību un “neiet laukā gauži raudot”, bet turpina vilkt vienu jūgu ar neticīgajiem (2. Kor. 6:14), tad maz pamazām tā sāk vergot šīs pasaules un cilvēciskā izdevīguma elkam.

Tad viens seko otram – žēlastības garīgie spēki pamazām izsīkst, draudzība ar Dievu mitējas, jo “šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība” (Jēk. 4:4), kā arī sadraudzība ar ticīgajiem pārtrūkst. Šāds cilvēks izvairīsies no kristiešiem un to grāmatām, kas nosoda viņa stāvokli, un viņa sirds arvien vairāk tiks apcietināta. Tādas ir atkrišanas sekas.