22. dziesma 

Korvedim. Kā “Rītausmas stirna”.

Dāvida dziesma.

(2) Mans Dievs, mans Dievs,

kāpēc Tu mani esi pametis?

Nenes man glābiņu

manas vaimanas!

(3) Mans Dievs,

es saucu dienā,

bet Tu neatbildi,

un naktī-

bet man nav miera.

94) Tu taču sēdi tronī,

Svētais,-

dzied Israēls

Tev slavu!

(5) Uz Tevi paļāvās

mūsu tēvi-

tie paļāvās,

un Tu tos patvēri,

(6) uz Tevi tie sauca

un paglābās,

uz Tevi tie paļāvās

un nepalika kaunā!

(7) Bet es esmu tārps,

nevis cilvēks-

ļaužu es paļāts

un visu nicināts.

(8 ) Visi, kas redz mani,

medī mani,

tie šķoba lūpas

un krata galvu:

(9) meties pie Kunga!

Lai Viņš šo glābj,

lai Viņš šo patver,

jo šis Viņam tīk!-

(10) Tu taču izvedi

mani no klēpja,

Tu loloji mani

pie mātes krūtīm,

(11) Tev es atdots

vēl mātes miesās,

jau mātes klēpī

Tu biji mans Dievs!

(12) Neatstāj mani,

jo briesmas ir tuvu,

jo palīga nav!

(13) Aplencis mani

liels vēršu pulks,

Bāšānas buļļi

stāj ap mani.

(14) Tie plēš

uz mani rīkli

kā lauva,

kas plēš un rēc.

(15) Kā ūdens

es izlaistīts,

izmežģīti

man visi kauli,

sirds man

kā vasks-

tā izkūst

krūtīs man.

(16) Izžuvis kā lauska

mans spēks,

mana mēle

līp man pie aukslējām,

nāves pīšļos

Tu mani guldi.

(17) Lūk, suņi

aplenkuši mani!

Ļaundaru bars

apstājis mani,

tie plosa

man rokas un kājas.

(18 ) Es varu saskaitīt

visus savus kaulus!-

Tie blenž uz mani

un vēro mani,

(19) tie dala manas drēbes

savā starpā,

un par manu apģērbu

tie met kauliņus.

(20) Bet Tu, Kungs,

nepaliec tālu!

Tu, mans glābiņš,

steidzies man palīgā!

(21) Sargi no zobena

manu kaklu,

no suņa ķetnām

manu vienīgo dzīvību!

(22) Glāb mani

no lauvas rīkles,

no sumbru ragiem!

Atbildi man!

(23) Tavu Vārdu es sacīšu

saviem brāļiem,

sapulces vidū

es slavēšu Tevi.

(24) Kas bijājat Kungu-

slavējiet Viņu,

viss Jēkaba dzimums,

godājiet Viņu,

drebiet Viņa priekšā,

viss Israēla dzimums,

(25) jo Viņš nav nicinājis

un niecinājis

nabaga ciešanas,

nav slēpis

Savu vaigu no tā,

kad tas brēca uz Viņu,

Viņš sadzirdēja!

(26) Tevi es slavēšu

lielajā sapulcē!

Ko solīju, samaksāšu

dievbijīgo priekšā!

(27) Ēdīs nabagi

un sātu gūs,

slavēs Kungu

tie, kas meklē Viņu.

Lai jūsu sirdis

ir dzīvas mūžam!

(28 ) Atminējušās

pievērsīsies Kungam

visas zemes malas,

zemosies Tavā priekšā

visas tautu saimes-

(29) jo Kungam valstība

un Viņš valda pār tautām.

(30) Ēd un zemojas

visi zemes lepnie,

Viņa priekšā liecas

visi, kas nokāpj pīšļos,

kas dzīvību neaptur.

(31) Pēcnācēji

kalpos Viņam,

par Viņu

paaudzēm stāstīs,

(32) tie nāks un sludinās

Viņa taisnību

tiem, kas tad dzims,-

ko Viņš ir darījis!