21.janvāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja

(Ap. d. 10:44).

Svētais Gars nenāk tieši un nepastarpināti kopt mūsu dvēseles. Svētais Gars lieto žēlastības līdzekļus – Dieva vārdu un sakramentus! Ja vēlies saņemt Garu, Viņa darbu un dāvanas, tad dodies pie Vārda, jo Gars nāk ar Vārdu. Lasi, klausies un dzirdi šo Vārdu un lūdz pēc Svētā Gara darba. Tad Viņš nāks!

Cilvēki klīst pa pasauli, domādami un prātodami, nopūzdamies un lūgdami pēc Svētā Gara un Viņa darba. Tomēr viņi nepiedzīvo to spēkā un patiesībā, nenāk pie ticības, miera, mīlestības, paļāvības un noturības, bet arvien paliek tais pašos nedrošajos centienos, nopūtās un pūlēs. Un visbeidzot atklājas, ka tie nedzīvo ar Dieva vārdu, bet vienīgi darbojas paši pie sevis, prāto un nopūšas, bet Dieva vārdu nelieto.

Kā iespējams saņemt dievišķo, garīgo dzīvību? Vēstulē galatiešiem (3:5) apustulis skaidri norāda, ka Garu var saņemt vienīgi no ticības sludināšanas. Arī Apustuļu darbos mēs lasām, ka Svētais Gars nāca pār viņiem, kad Pēteris sludināja Dieva vārdu. Ko viņi darīja, kad tas ar viņiem notika? Pilnīgi neko, tikai klausījās. Viņi klusu sēdēja un klausījās Dieva vārdu. Tad viņu sirdīs nāca Svētais Gars un sekoja atgriešanās, ticība, mīlestība, jauna dzīvība un spēks, kas darīja viņus par gluži jauniem cilvēkiem.

Tādēļ dzīvojiet ar Vārdu un lietojiet Vārdu! Vārds ir visas garīgās dzīves avots, spēks un pieaugsmes noslēpums. Nav tiesa, kā daži muļķi domā, ka atsevišķi kristieši ir tik stipri un patstāvīgi žēlastībā, ka var pilnīgi paļauties uz savu ticību un dzīvi. Nē. Ticība un jaunā dzīvība ir Svētā Gara darbs, kas nenāk no cilvēka dabas. Ticība un jaunā dzīve nenāk no paša cilvēka spēka un noturības, bet cītīgi uzturot dvēseli ar dievišķo Vārdu. Tiklīdz cilvēks atstās Dieva vārdu novārtā, viņa vecā daba tūlīt pieņemsies spēkā un garīgā dzīve ies mazumā un mirs.

Pavēro cilvēkus, kas ilgāku laiku atstājuši novārtā Dieva vārdu, un tu redzēsi, ka garīgas dzīves tajos kļūst arvien mazāk. Ja arī viņi saglabājuši zināmu ticību un mieru bez Dieva vārda, tad tas nav Svētā Gara darbs. Īsi sakot, tikai ar Dieva vārdu Svētais Gars mājo cilvēkos un dara viņos Savu darbu.

Un tomēr ne visi, kas lasa Dieva vārdu, gūst no tā Garu un dzīvību. Tūkstošiem cilvēku lieto Vārdu, un tomēr viņos nav Gara. Tūkstošiem Rakstu mācītāju un farizeju ir tam apliecinājums. Kā tiem pietrūkst? Pietrūkst atziņas, ka līdztekus Dieva vārda lietošanai viss vēl joprojām atrodas Dieva rokās, no kurām jāsaņem Gara spēks. Trūkst atziņas, ka Dieva vārds jālieto pazemībā, bijībā, paklausībā un ticībā, kad Viņa svētā vaiga priekšā cilvēks uzklausa Dieva vārdu, ko Viņš runā un kad Viņš runā.

Tādēļ atceries – viss ir Dieva rokās un atkarīgs no Viņa labpatikas, vai Viņš tev ko dos, proti, līdzdaļu Svētajā Garā (Lk. 11:13). “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt” (2. Kor. 3:5). Vēl mazāk mēs paši spējam ticēt, būt modri, dzīvot cienīgi, lai saglabātu patiesības atziņu, tās spēku mūsu sirdīs un sirdsapziņās. Nē, to mēs nespējam, ja Svētais Gars to nerada mūsos. Viss būs velti bez Svētā Gara līdzdaļas.

Ikvienam kristietim tas jāapdomā un jāpatur prātā, pat ja dzīvojam mierā un netraucēti, lai ar visām savām zināšanām un Dieva vārda lietošanu mēs nepaliktu iekšēji miruši. Bet vēl būtiskāk tas ir, kad dzīvojam bīstama ienaidnieka zemē un atrodamies nemitīgā kara stāvoklī. Nav šaubu, ka patlaban dzīvojam sevišķi bīstamā laikā, kad ļaunie un labie spēki ir spēcīgi sakustināti, kad savā starpā cīnās atmoda un pievilšana, atgriešanās un atkrišana.

Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka esam modri, turamies cieši pie mūsu dvēseļu Gana un Bīskapa, paliekam cītīgi un nopietni pie Dieva vārda – un sirsnīgi rūpējamies, lai glabātu skaidru, tīru, drošu un neizkropļotu svētīgo mācību par Kristu un Viņa darbu. Mums arvien ir jāpaliek garā nabagiem un ticībā kā bērniem, lai “jaunā dziesma” nekad nekļūtu veca, garlaicīga un apnicīga. Mums jābūt godīgiem pret sevi un To Kungu, lai visās domās, vārdos un darbos mēs īstenotu Viņa svēto prātu un zinātu, ka Tas Kungs ir tuvu.

Mums jāmācās arvien labāk un labāk izprast mūsu ienaidniekus, briesmas un melus, ar ko ļaunais ienaidnieks cenšas izpostīt mūsu garīgo un mūžīgo dzīvību. Visbeidzot, mums ir bieži jālūdz gan vieniem, gan kopā ar citiem, gan arī – par citiem. Un, galvenais, mums jālūdz pēc Svētā Gara palīdzības. Jā, patiesi, uz to mūs mudina Kristus un Viņa apustuļi. Tas mums ir ļoti nepieciešams.