21. E.Grīslis. Pārdomas par Ap.d. 19:9 

„Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ikdienas sludinādams Tirrana skolā.” Apustuļu darbi 19:9

***

Ticība ir Dieva dāvana. Bet kā ikkatru dāvanu, arī ticību var nepieņemt. Te būs daudzi un dažādi iemesli, no kuriem šeit apskatīsim vienu no parastākiem. Tā ir nostāja, kad mēs esam sevi pārliecinājuši, ka galu galā mēs paši zinām labāk. Tad mēs vairs neklausāmies argumentos, neapskatām konkrētos datus, neizvērtējam pierādījumus, bet gluži vienkārši jau pašā sākumā atsakāmies klausīties. Ko mums arī tad neteiktu un nerādītu, mēs reaģējam ar savu nemaldīgo „pēc mana prāta”. Tas nozīmē – „es zinu labāk”. Ja nu „es” varētu dot Dievam palīgstundas, tad tā lieta varbūt vēl ietu. (Reizēm arī baznīcas cilvēkam pielīp šī viszināšanas slimība. Tad mēs arī baznīcas dzīvē stāvam uz galvas un apgalvojam, ka šī ir normāla nostāja). Tā kā stūrgalvība parasti piemīt tieši citiem cilvēkiem, tad jūs un es par to varam brīvi runāt, vai nē? Tad mēs teorētiski varam atzīt, ka ir tiešām žēl, ka šie citi cilvēki ņemās un nocietina savas sirdis… Reižu reizēm tomēr der labi apskatīties, vai tie „viņi” un „citi” nav „mēs”…

***

Visuvarenais Dievs, pasargā mani no stūrgalvības. Palīdzi man saskatīt, kur manā nemaldīgajā ieskatā un lielajā gudrībā ir vēl nepieciešami kādi pāris pavisam sīki labojumi. Āmen.