2. Evolūcijas novērojumi mūsdienu pasaulē 

2. Evolūcijas novērojumi mūsdienu pasaulē

A. Organismu mainība pamattipa ietvaros

a) Pielāgojumi un krustošanās

Kamēr vien pastāv cilvēce, tā pūlējusies izskaidrot dzīvības izcelšanos bez vēršanās pie Dieva. Mūsdienīgā mācība par tās pakāpenisko attīstību (evolūciju) radās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Tai pamatus lika Čarlza Darvina ceļojums apkārt pasaulei ar kuģi «Bigls» no 1831. līdz 1836. gadam. Šā ceļojuma laikā Darvins apmeklēja pazīstamās Galapagu salas Klusajā okeanā. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka augu un dzīvnieku sugas nav nemainīgas, kā mācija tā laika biologi, bet ka vienas un tās pašas sugas ietvaros pastāv dažādas variācijas. Balstoties uz sugu iekšējo mainību, Darvins secināja, ka katra suga cēlusies no kādas citas – vienkāršākas formas. Novērodams noteiktas dzīvieku vai augu grupas iekšējo mainību (mikroevoluciju), Darvins izdarīja pieņēmumu, ka pastāv arī vispārējs dzīvības evolūcijas likums (makroevolūcija).

Šāds pieņēmums, tiesa gan, izrādījās pāragrs. Neviens nekad nav novērojis makroevolūciju. Gluži otrādi! Izmaiņas sugas ietvaros iespējamas, tikai pateicoties tām īpašībām, kas jau fiksētas tās ģenetiskajā sistēmā. (Ar ģenetisko sistēmu mēs saprotam informācijas kopu, kas atrodas šūnā, par visām iespējamām auga vai dzīvnieka pazīmēm: krāsu, deguna formu, locekļu uzbūvi utt. Šī informācija DNS (dezoksiribonukleinskabes) formā atrodas genos, kas veido hromosomas – vistievākos pavedienus, ko satur organisma katras šūnas kodols.)

Izrādās, ka izmaiņas var notikt tikai noteiktās robežās. Mazu, izolētu populāciju gadījumā (piemeram, uz salām) vai mākslīgi radītos apstākļos, suga var izmainīties ļoti ātrā laikā, tomēr pastāv strikti izteiktas robežas, ārpus kurām iegūtas variacijas izkļūt nevar.

3. att. Vienas sugas pārstāvji var stipri atšķirties cits no cita, taču tie visi atrodas šā pamattipa stingri noteiktās robežās.

Dārznieki var izaudzēt simtiem rožu sķirņu, bet roze vienmēr paliks roze. Zirgs vienmēr būs zirgs, bet balodis nekad netaps par vārnu.

Dažādas augu un dzīvnieku grupas atdalītas cita no citas ar nepārvaramām barjerām. No kreacionistu (cilvēku, kas atbalsta radīšanas teoriju) viedokla, šīs barjeras samērā precīzi sakrit ar tām, ko par augiem un dzīvniekiem teic Bībele Radīšanas grāmatas 1. nodaļa: – «Pēc viņu dzimuma…». Ivritā šie vārdi nozīmē «radniecīgi ar>>. Citiem vārdiem sakot, Dievs nav radījis uzreiz vairākus miljonus dažādu sugu; visticamāk, Dievs ir radījis kaut kādu ierobežotu skaitu citu no citas izolētu radniecīgu augu vai dzīvnieku grupu. Katras tādas

grupas iekšienē iespējams liels skaits variāciju, kas viegli var krustoties savā starpā.

Šīs radniecīgās dzīvnieku un augu grupas var nosaukt par pamattipiem. Kā likums, pamattips atbilst tradicionālās bioloģijas sugai vai dzimtai. Piemēram, pamattips suns ietver vairāk nekā divsimt suņu šķirņu – no pekinieša lidz danu dogam, ieskaitot šeit arī vilkus, šakaļus, dingo un koijotus. Pamattipa iekšējās variācijas var būt tik ievērojami lielas, ka paši dzīvnieki pārstāj atzīt viens otru par vienas un tās pašas grupas locekliem. Var pat gadīties, ka viņu uzbūve ir atšķirīga tik ļoti, ka, piemēram, jau minētajam pekinietim un danu dogam, ka tie nevar savstarpēji pāroties. Būtība nav dzīvnieku ārējā līdzība, bet viņu ģenetisko sistemu atbilstība. Un tas ir vienīgais celš, lai viņi varētu radīt kopējus auglīgus pēcnācējus. Dzīvnieki, kas pieder pie dažādiem pamattipiem, krustojoties nespēj dot auglīgus pēcnācējus viņu ģenetisko sistemu nesaderības dēļ. Šā iemesla pēc viena pamattipa pārstāvis nevar krustoties ar cita pamattipa pārstāvi, tāpēc ari viens tips pakāpeniski nevar pārveidoties citā.

Kad tiek veikti dzīvnieku krustošanas mēģinājumi, kuri pieder pie dažādiem pamattipiem, tad tie vai nu neizdodas vispār, vai arī iegūtie pēcnācēji izrādas neauglīgi. Labi zināms piemērs ir mūlis – zirga un ēzeļa jauktenis. Šo dzīvnieku, pateicoties viņa spēkam un izturībai, cilvēks audzē jau daudzus gadsimtus, bet pats tas vairoties nespēj. Aitu un kazu krustojumiem arī piemīt daudzas slavējamas īpašības, kuras raksturīgas gan aitām, gan kazām, bet arī šie dzīvnieki nerada pēcnācējus. Tas pats attiecas arī uz lauvas un tīģera vai peles un žurkas krustojumiem.

Zīmīgi, ka tādas striktas barjeras pastāv pat starp radniecīgiem pamattipiem. Pakāpeniska attīstībā (evolūcijā) robežas starp pamattipiem būtu izplūdušas un mākslīga jaunu sugu veidošana ar mākslīgas krustošanas palīdzību neradītu nekādas grūtības.

Bērzu sprīžmetis

Raksturīgs piemērs, kas parāda izmaiņas pamattipā, ir bērzu sprīžmetis Bistor betularia, tauriņš, kas izplatīts Vakareiropā- Anglijā, tāpat Krievijas Eiropas daļā, Tālajos Austrumos, Dienvidsibīrijā utt. Eksistē divas tā formas – gaišā un tumšā.

4. att. Biston betularia. Uz piesārņojuma skartu (tumšāku) stumbru fona tumšajai tauriņa formai ir vairāk izredžu izdzīvot.

Normalos apstākļos dominē gaišā forma. Uz gaiša bērzu stumbru fona tā vāji atšķirama un tāpēc labāk aizsargāta no plēsoņām. Rajonos, kur stipri piesārņots gaiss, koku stumbri pieņem pelēcīgu nokrāsu, un tad gaišais tauriņš kļūst par vieglu laupījumu putniem. Tādā situacijā tauriņa tumšā forma gūst lielākas iespējas izdzīvot un plaši izplatīties. Šā iemesla dēļ atsevišķos stipri piesārņotos rūpniecības rajonos 98% bērzu sprīžmešu ir tumša krāsa. Tādejādi mēs redzam, ka «cīņa par izdzīvošanu» pēc Darvina teorijas lielākas iespējas izdzīvot ir tām sugām, kas vislabāk piemērojušās apkārtējai videi. (

1. Abas tauriņu formas eksistēja ari agrāk – droši vien, kā mutācijas (sk. nākošo apakšnodaļu).

2. Jauns ģenētiskais materials neveidojas.

3. Izmaiņas notiek viena pamattipa robežās.

4. Dabiska izlase nerada jaunu sugu, bet tikai nodrošina jau eksistējošas sugas piemērošanos mainīgai dzīves videi.

b) Mutācijas

Pazīmju izmaiņas pamattipa robežas iespējamas, pateicoties mutācijām. Mutācijas ir reālas strukturālas (pārmantotas) ģenētiskā materiāla izmaiņas pēcnācējos. Piemēram, eksistē kukaiņu mutācijas, kas pēkšņi padara to pēcnācējus neuzņēmīgus pret indi. Tāpat mutācijas rezultāts ir hemofilija (asins nesarecēšana) vai daltonisms (krāsu neatšķiršana) cilvēkam. Evolucionari apgalvo, ka mutācijas ir dabā nepieciešams evolūcijas (progresa) faktors. Īstenībā pareizs ir pretējais: eksperimentālā pieredze liecina, ka 99% mutāciju ir kaitīgas organismam, bet tikai 1% ir neitrālu. Turklāt nekad šādā gadījumā nerodas jauns ģenētiskais materiāls. Mutācijas rodas tikai uz jau esoša ģenētiska materiala bāzes – tāpat, kā krustošanas gadījumā. Šeit vietā būs salīdzinājums ar kāršu kavu, kuru var sajaukt miljonos kombinaciju; var pat sagandēt dažas kārtis, bet tā būs un paliks vien tā pati kāršu kava. Par evolūciju var runāt vienīgi tajā gadījumā, ja kāršu kava dabiskā ceļā parādītos jauna kārts.

Labākajā gadījumā mutācijas notiek uz esoša ģenētiska materiala atsevišķu fragmentu rekombinacijas vai

pārgrupēšanas rēķina, tāpat arī var notikt tā dubultošanas (genu amplifikacija, poliploidija), bet

visbiežāk to cēlonis ir esošā ģenētiskā materiala sairums. Pēdējais var notikt no kosmiskā starojuma, rentgena, ultravioletajiem stariem vai iedarbojoties ķīmiskām vielām. Organismi, kuru ģenētiskais materials ir daļēji sairis, parasti nevar eksistēt vai vairoties tikpat sekmīgi kā citi tās pašas sugas īpatņi. Tādejādi izmainījušies pēcnācēji (mutanti) parasti ir vārgāki nekā sakotnējā suga, piemeram, tīršķirnes mājdzīvnieki dabiskos apstākļos drīz iet bojā. Jo būtiskāka ir mutācija, jo pastāv lielāka varbūtība, ka organisms ies bojā.

Bioloģijas mācību grāmatās liela uzmanība tiek veltīta eksperimentiem ar augļu mušiņu drozofilu. Iespējas tai izveidot neskaitāmu daudzumu rasu un makslīgu mutantu biezi tiek minētas kā pierādījums par labu evolūcijai. Taču šajā gadījumā tāpat kļūst skaidrs, ka visas mutācijas ir vai nu tikai esoša ģenētiskā materiāla rekombinācijas, vai arī tā sairums. Mušiņām deformējas vai izzūd spārni, zūd krāsojuma pigments, reducējas ekstremitātes u.tml. Kaut kādu arējo pazīmju zuduma dēļ maimas arējais izskats, tomēr jauns ģenētiskais materiāls neveidojas, – bet tas taču evolūcijas macībā ir pats galvenais! Starp citu, atšķirību starp augļu mušiņas mutācijām ir tik maz, ka viens no vispazīstamākajiem pētniekiem šajā jomā, evolucionars profesors R. Goldsmits par šo parādību teicis: <>

Vai izdzīvo vislabāk piemērotie?

Runājot vispārīgi, var šķist vienkāršs un loģisks tāds apgalvojums, ka dzīīibas daudzveidība radusies, pateicoties izmaiņām, kas notikušas paaudžu nomaiņas secībā to pielāgošanās procesā apkārtējai videi. Tomēr, rūpīgāk to aplūkojot, mēs ieraugam, ka šāds apgalvojums drīzāk balstīts uz labo gribēšanu, nevis uz patiesiem faktiem. Adaptācija mainigai videi iespējama, bet tikai noteiktās robežās. Knābja formas vai spārnu krāsojuma izmaņnas – tas ir viens, bet pilnīgi cita, jauna knābja, spalvu, acs, sirds, nieres, smadzenu veidošanās – pavisam kas cits! Turklāt daba ir pārpilna dažādu sugu piemēriem,

kuri nebūt nav «ideali piemēroti» savai apdzīvojamajai videi un nepārvalda labāko sistēmu, teiksim, barības ieguvē vai pēcteču radīšanā. Minēsim dažus piemērus.

1. Eiropas zutis (Anguilla anguilla) dzīvo saldūdeņos – upēs, caurtecēs un ezeros. Dzīves beigās viņš dodas ceļojumā uz Sargasu jūru pie Centrālamerikas krastiem, kas ir trīstūkstoš sešsimt kilometru attālumā. Šā astoņus mēnešus ilgā jūras ceļojuma laikā viņš nebarojas. Sargasu jūrā viņš ierodas tikai tāpēc, lai nārstotu un ietu bojā. Zusš migrācijas instinkts ir tik spēcīgs, ka nepieciešamības gadījumos viņš ievērojamus attālumus spēj veikt, pārlienot pa sauszemi (!), lai tiktu lidz upītei, kura ietek jūrā. Kāds labums no šā bīstamā ceļojuma? Kāpēc viņš nevarētu nārstot tur, kur dzīvo, līdzīgi vairumam citu zivju? Kā gan visi zuši zina ceļu uz jūru, bet pēc tam uz Centrālamerikas krastiem? Vai šis paradums radies, pateicoties dabiskajai izlasei, kā vislabākais pēcnāceju radīšanas paņēmiens?

2. Kukaiņēdājiem augiem, t.i., raseēem no Drosera ģints ir īpaši pielāgojumi, kas ļauj tām iegūt nepieciešamo barību. Visiem šiem pielāgojumiem vajadzēja rasties vienlaikus, citādi visa barības iegūšanas sistēma nevarētu funkcionēt. Tādejādi gadījuma pēc minētajam augam vienlaicīgi vajadzēja izveidoties: vielai, kas spēj pievilināt kukaiņus; mehanismam, kas ļauj sajust, ka kukainis atrodas sniedzamības robežās; kukaiņa saķeršanas aparātam; vielai, kas nepieciešama upura sagremošanai. Vai tik sarežģīts mehanisms patiesi ir visefektīvākais bariīas ieguves paņēmiens, ja ņem vērā, ka citi augi lieliski bez tāda iztiek?

3. Metamorfoze, kuras rezultatā tauriņu, vaboļu, bišu un skudru oliņas pārvēršas pieaugušā formā, ir ļoti sarežģīts un interesants process. Kūniņas stadijā praktiski visi kāpura stadijas organi izirst un to materials tiek izmantots pilnīgi cita tipa organisma veidošanai. Tāds process nevarēja rasties nejauši. Šim mehanismam bija jābūt pilnīgam jau pašā sākumā, jo pretējā gadījumā no oliņām nevarētu rasties jauna kukaiņu paaudze.

4. Tiek apgalvots, ka govij evolūcijas procesā izveidojies sarežģīts četrkameru kuņģis, kas noticis tāpēc, lai tā labāk piemērotos veģetārai barībai. Kāpēc tad tādā gadījumā zirgiem, kuri ir apmēram tāda paša lieluma un tāpat pārtiek no augu valsts barības, pilnigi pietiekams ir vienkāršs vienkameras kuņģis?

5. Daudzina, ka tauriņiem evolūcijas procesā, lai aizsargātos no plēsoņām, vajadzēja izveidoties brīdinošam vai aizsargājošam krāsojumam. Tajā pašā laikāa parastais kāpostu baltenis Pieris brassicae, kam ir balti spārni, ir viens no pašiem uzkrītošākajiem tauriņiem. Atšķirībā no dažiem citiem tauriņiem, tas ir ēdams un viegli kļūst par jebkura plēsoņas laupījumu. Lai kā arī būtu, viņš tomēr ir un paliek Eiropā visvairāk izplatītākās sugas tauriņš.

6. Pieņemsim, ka jauna suga patiešām rodas, pateicoties tam, ka paaudžu gaitā nākamā paaudze izrādas labāk piemērota apkārtējai videi nekā iepriekšējā. Bet kā tādā gadījumā varēja rasties gailis vai pāvs? Pirmkārt, viņu astes ir tik skaistas un ģeometriski precīzi veidotas, ka nevarēja rasties aklas nejaušības rezultātā. Otrkārt, viņu astes spalvas ir tik košas un uzkrītošas, ka drīzāk ir šķērslis izdzīvošanas cīņa. Biologs, protams, var iebilst: «Tādas astes vajadzīgas, lai pievilinātu mātītes.» Bet kā gan mātīti pievilina mājas zvirbulis ar savu pelēcigo apspalvojumu? Kā sameklē savu partneri pingvins, kaija vai zostēviņš, ja viņu vīrišķie un sievišķie īpatņi praktiski nav atšķirami? Kas attiecas uz zosīm un pingvīniem, tad zināms, ka viņu tēviņi un mātītes izskatās tik līdzīgi, ka paši putni bieži kļūdās! Divi zostēviņi pārī var dzīvot gadiem ilgi – un šis pāris barā būs galvenais, jo divu zostēviņu pāris ir stiprāks par normālu zostēviņa un zoss pāri.

B. Radniecīgas saites

Evolucionāri apgalvo, ka dzīvības pirmsākums uz zemes ir primitīvi vienšūnas organismi. Pateicoties gadījuma rakstura mutācijām, to pēcteči attīstījušies par sarežģītākiem un augsti organizētiem augiem un dzīvniekiem. Zināma attīstības stadijā radās primitīvas zivis, pēc tam abinieki, rāpuļi, zīdītāji un, visbeidzot, cilvēks (sk. «ciltskoku» 10. lpp.). Saskaņā ar evolūcijas mācību visi augi un dzīvnieki ir savā starpā vairāk vai mazāk radniecīgi, un var izsekot augšupejošai līnijai no vienkāršiem organismiem uz vairak sarežģītiem mūsdienu augiem un dzīvniekiem.

Vai evolūcijas teorija noturēsies savās pozīcijās jeb cietīs krahu, atkarīgs no atbildes uz jautājumu: vai patiešām visi organismi ir savstarpēji radniecīgi un vai no tiesas ikkatram sarežģītam organismam ir vienkāršāki priekšteči…

Zivis vai vardes no pirmā acu uzmetiena var likties «primitīvas» , bet vai tas tā ir – vēl ir jautājums. Tās ir mazākas un ar citādu uzbūvi ka zīdītāji, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņas kaut kādā ziņā ir «primitīvas» vai bijušas zīdītāju priekšteci. Nesen šajā jomā tika izdarīti svarīgi atklājumi, īpaši molekulārās bioloģijas sfērā. Maikls Dentons par šo tēmu ir sarakstījis visnotaļ interesantu grāmatu. No daudzajiem viņa minētajiem piemēriem šeit aplūkosim divus: 1) citohromu C un 2) homologos organus.

Sākumā sniegsim nelielu uzziņu par olbaltumvielām (proteiniem). Olbaltumvielas ir pašas svarīgākās molekulas, kas ietilpst augu un dzīvnieku sastāvā. Piemēram, muskuļi, acis, smadzeņaudi, tāpat arī zarnas un asinis – visus tos veido olbaltumvielas. Olbltumvielu molekulas veido sīkākas daļiņas, aminoskābes, kas savienotas cita ar citu garās, spirālēs savītās ķēdēs. Dabā eksistē tikai divdesmit dažādu veidu aminoskābes. Olbaltumvielu molekulu var salīdzināt ar grāmatu, kurā ir teksts. Lappuse var saturēt no 500 lidz 2000 drukas zīmju, bet starp tām ir tikai neliels daudzums dažādu burtu (piemēram, latīņu alfabeta – 23 – no A lidz Z). Tieši tāpat olbaltuma molekula var sastāvēt no desmitiem vai pat tūkstošiem aminoskābju, no kurām katra pieder vienam no 20 atšķirīgajiem tipiem.

a) Citohroms C

Citohroms C ir olbaltumviela, kas nepieciešama, lai nodrošinātu t.s. mitohondrisko elpošanas procesu (citohromiem nav nekāda sakara ar ārējo elpošanu). To satur visu augu un dzīvnieku šūnas. Citohroms C sastāv apmēram no simts aminoskābēm, un zinātniekiem ir precīzi zināms, cik bieži un kurā molekulārās ķēdes vietā katra no tām sastopama. Izrādās, ka dažādām augu un dzīvnieku grupām ir atšķirīga aminoskābju secības kārtība. Piemēram, aminoskābju secība citohromā C zirgam un sunim (abi ir zīdītāji, savstarpēji radniecīgi dzīvnieki) atšķiras tikai par 6%. Attiecīgi aminoskābju secība citohromā C zirgam un bruņurupucim (abi ir mugurkaulnieki, bet tālākstāvoši viens no otra) atšķiras par 11%. Bet starp zirgu un augļu mušiņu (pavisam atšķirīgi dzīvnieku valsts pārstāvji) šī atšķirība ir 22%.

Tātad atšķirība aminoskābju secībā citohroma C molekulās palielinās, pieaugot ārējām atšķirībām starp dažādu dzīvnieku grupām. Un otrādi: jo vairāk dažādu organismu citohroms C līdzinās cits citam, jo radniecīgāki šie organismi ir… Rakstos par evolūciju jūs to varat izlasīt, un tas minēts kā pierādījums, ka evolūcija tiešām eksistē.

Tālāk tiek izskaidrots šāds interesants fakts, ko jūs neatradīsiet grāmatās par evolūciju. Vienkāršas baktērijas citohroma C salīdzinājums ar citu organismu citohromiem dod šādus rezultātus, kuri raksturo to savstarpējo,atšķirību:

baktērija un cilvēks vai zīdītājdzīvnieks (pērtiķis, zirgs, trusis): 64-65%;

baktērija un putni (balodis, vista, pingvins): 64%;

baktērija un rāpuļi (bruņurupucis, čūska): 64%;

baktērija un zivis (barksspuru zivs, karpa): 64%;

baktērija un dažādi augi (paparde, ozols, tulpe): 66%.

Izrādās, ka visos aplūkotajos gadījumos kvalitatīvas atšķirības rādītājs ir praktiski vienāds. Citiem vārdiem, atškirība starp baktērijam un visiem citiem organismiem ir vienada!” ,

baktērija:

65% – zīdītāji

64% – rāpuļi

64% – abinieki

64% – zivis

65% – kukaiņi

66% – augi

Neskatoties uz milzīgo, fantastisko atšķirību starp daudzšūnu organismiem, neviena suga nevarētu kalpot par starpposmu starp baktēriju un kādu no daudzšūņiem. Nevarētu teikt, ka zivs vai varde ir stāvoša bakterijam kā zīdītāji, t.i, ka tās būtu lielākā mērā primitīvas. Tātad evolūcija nav virzījusies caur zivīm, abiniekiem un rāpuļiem! Augšupejoša līnija no vienkāršiem uz sarežģītiem organismiem nepastāv.

Otrs piemērs sniedz mums analoģisku ainu. Salīdzinot dažādus sauszemes mugurkaulniekus – abiniekus, rāpuļus, putnus, somainus un citus zīdītājus ar ūdens mugurkaulniekiem (tādiem kā zivis) -visas šo dzīvnieku grupas atkal atrodas vienādā atšķirības pakāpē no zivīm:

13% – zirgs (zīdītājs)

13% – trusis (zīdītājs)

13% – ķengurs (somainis)

14% – vista (putns)

13% – bruņurupucis (rāpulis)

13% – vērša varde (abinieks)

Tieši tas pats raksturīgs attiecībā uz atšķirībām starp zīdītājiem un dzīvniekiem, kas nav tiem pieskaitāmi, piemēram, rāpuļiem. VISI zīdītāji atrodas vienādā attālumā no VISIEM rāpuļiem. Starp rāpuļiem un zīdītājiem nav starpposmu. Analoģiska attiecība vērojama arī starp sīkākām zīdītāju grupām utt.

5. att. Organismus iedala grupas, kas ir pilnigi nodalitas un unikalas. Pamatsadalijums ir viensuni un daudzsuni. Daudzsunus var iedalit augos un dzivniekos. Dzivniekus iedala mugurkaulniekos, kukainos utt. Katra grupa vienmer ir nodalita un unikala. Starpformu nav.

Atzīmēsim, ka saskaņā ar evolucionāriem «primitīvo» celekantveidīgo bārkšspuru zivju grupa no Centrālāfrikas (mūsdienās sastop latimeriju, ko «atklāja» tikai 1938. gadā) nav evolucionējusi pēdējo 350 miljonu gadu laikā, tajā pat laikā citi dzīvnieki, toskait arī citas zivis, ir evolucionējušas. Bet celekantveidīgās zivis atrodas tādā pat distancē no pārējām grupām kā «mūsdienu» zivis! Interesanti arī, ka sugu evolūcijā liela nozime ir vairošanās ātrumam, jo mutācijas tikai tad dod efektu, ja tās pārmanto nākamās paaudzes. Jo ātrāk norit paaudžu maiņa, kas pakļauta mutācijām, jo straujāk izmainas suga. Kaut gan, piemēram, pele atražo pēcnācējus simt reižu ātrāk nekā zilonis, un tāpēc tai vajadzētu būt uzkrāts daudz vairāk mutāciju, kas nozīmē, ka pelei vajadzēja piemist daudz vairāk izmaiņu nekā zilonim, abi dzīvnieki tomēr atrodas vienādi tālu no jebkura cita zīdītāja.. .

Kopējs secinājums: starpība starp VISIEM vienas grupas locekļiem un VISIEM citas grupas locekļiem viemmēr ir (gandrīz) vienāda. Neticami, bet fakts: starpformas nav novērojamas nekur! Visas augu un dzīvnieku grupas eksistē līdztekus, ar līdzvērtīgu sākotni. Nav nevienas tādas grupas, ko varētu uzskatīt par priekšteci kādai citai. Primitīvi priekšteci dabā neeksistē, tie pastāv vienīgi kā abstrakcija pētnieku galvās, bet par tiem mūždien tiek runāts kā par reāli esošiem. Zīmīgi, ka evolucionārs (!) Dentons savu grāmatu ir nosaucis: «Evolūcija – teorija krīzes stāvoklī»!

b) Homologie organi

Dažādiem dzīvniekiem sastopami organi, kuriem ir vienāda uzbūve. Tādus orgānus sauc par homologiskiem. Piemēram, visu sauszemes dzīvnieku priekšējās ekstremitātes ir uzbūvētas vienādi. Tām ir pleca, stilba un elkoņa kauli, tāpat arī analoģisks pirkstu skaits un uzbūve.

`Cilvēka roka atgādina vaļa priekšējo peldspuru, -putna vai sikspārņa spārnu,,bruņurupuča ķepu utt. Saskaņā ar evolucionāru viedokli tāda uzbūves līdzība ir apliecinājums tam, ka visi šie dzīvnieki cēlušies no kopēja senča. Šī ideja ir viens no galvenajiem evolūcijas teorijas stūrakmeņiem līdz pat mūsdienām!

No pirmā acu uzmetiena var izlikties, ka homologija apstiprina evolūciju, bet rūpīga šīs parādības izpēte pierāda pretējā viedokļa pareizību.

6. att. Visiem mugurkaulniekiem ir vienada prieksejo ekstremitasu uzbuves shema.

Pec evolucionaru uzskatiem, tas apliecina visu mugurkaulnieku cilmi no kopeja prieksteca.

Pirmkārt: lai gan visu sauszemes zīdītāju priekšējo ekstremitāšu līdzīga uzbūves shēma patiešām ir vienāda, tomēr daudzām sugām šīs ekstremitātes attīstas no dažadām dīgļa šūnām, piedaloties atšķirīgam ģenētiskajam materialam! Ja sauszemes mugurkaulnieki būtu cēlušies no viena kopēja priekšteča, tad visiem viņiem priekšējo ekstremitāšu attīstībai vajadzētu būt saistītai ar analoģiskām embrionalajam šūnām un analoģiska ģenētiska materiala fragmentiem.

Otrkārt: visu sauszemes zīdītāju pakaļējās ekstremitātes ir apbrīnojami līdzīgas priekšējām gan pēc savas uzbūves, gan embrionālās attīstības. Tomēr neviens neņemsies apgalvot, ka pakaļējās ekstremitātes attīstijušās no priekšējām, vai ari ka tās attīstījušās no vienām un tām pašām dīgļa šūnām. Pēc evolucionāru domām, tās attīstijušās savstarpēji neatkarīgi gadījuma rakstura mutāciju rezultātā. Bet kā gan tas iespējams, ka aklas nejaušības dēļ divreiz no vietas radušās pilnigi vienādas struktūras no dažādām embrionālām šūnām pilnigi atšķirīgu gēnu izmaiņu rezultātā?

Viena īpatņa pakaļējās un priekšējās ekstremitātes tāpat kā arī, piemēram, dažādu dzīvnieku priekšējās ekstremitātes attīstas no dažādām embrija daļām, tām ir dažādas funkcijas, un arī to uzbūve ir

dažāda… bet tam ir vienāda uzbūves shēma! Tas ir dubultizaicinājums evolucionarajai bioloģijai, kas cenšas šeit saskatīt attīstību uz daudzu smalku mutāciju uzkrāšanas rēķina.

Varētu minēt vēl ievērojamu daudzumu piemēru. Teiksim, visu mugurkaulnieku nierēm ir vienāda uzbūve un funkcijas. Tomēr ari nieres daudzām sugām veidojas no dažādām dīgļa šūnām ar dažāda ģenētiskā materiāla palīdzību. Tas pats attiecas ari uz barības traktu (rīkle, kuņģis, tievās zarnas). Homoloģija vai, vienkārši runājot, līdzība, vēl nenorāda uz radniecību vai evolūciju. Ņemsim, piemēram, galvkāju molusku acis, kas ir visai līdzīgas cilvēka acīm. Vai tik cilvēce nav cēlusies no galvkājiem? Pīļknābim ir pīles knābis un bebra aste. Vai viņš gadījumā nav pīles un bebra starpforma? Homoloģiskie orgāni vis neliecina par radniecību vai evolūcijas procesu. Tieši otrādi, tā evolūcijas teorijai ir liela problēma. Tas norāda gan drīzāk par viena Konstruktora eksistenci, kam bijis noteikts plāns, lai izmantotu vienu un to pasu kopējo projektu, lai izveidotu tās jeb citas augu jeb dzivnieku detaļas. Piemēram, sauszemes mugurkaulnieku priekšējās

ekstremitātes uzbūvētas vairāk vai mazāk vienādi tāpēc, ka tam visam jābūt kustīgam dažādos virzienos un piemērotam lielai spēka slodzei.

Secinājumi

Darvinam bija pilnīga taisnība, kad viņš noraidīja mācību par sugu nemainību; patiešām, sugām piemīt spēja mainīties. Taču tas nenozimē, ka pastāv evolūcija! Evolūcijai var tikai ticēt. Bet fakti ir šādi:

1. Starp pamattipiem pastāv striktas un nepārvaramas robežas.

2. Pamattipā un pat sugas robežās pastāv liela formu daudzveidība.

3. Adaptacija, krustojoties un mutējot tiek izmantots vienīgi jau esošais materiāls; jauns ģenētiskais materials neveidojas.

4. Ģenētiskais materiāls vienmēr pastāv pilnvērtīgā formā (izņemot iedzimtas patoloģijas gadījumus). Kad noris liels skaits mutāciju (kuras it kā nepieciešamas evolūcijā), suga vienmēr pasliktinas (degradejas).

5. Dabiskā izlase nerada spēcīgus īpatņus, bet aizsargā sugu no izdzimšanas, atsijājot vargākos un mazāk piemērotos organismus. Tādejādi tā nodrošina ari sugas adaptaciju apkārtējās vides izmaiņām un dažādiem klimatiskajiem apstākļiem. Izlases loma pastāv populāciju stabilitātes radīšanā.

6. Dabā netrūkst sugu ar visneparastākajām un visdīvainākajām īpatnībām, izskatu, barošanas un vairošanās mehanismu. Tas ir pretrunā ar dabiskās izlases ideju un visvairāk pielāgoto formu izdzīvošanu.

7. Vairums homoloģisko organu, strikti runājot, nepavisam nav homologi. Tie cēlušies no dažādām dīgļa šūnām un dažāda ģenētiskā materiāla. Bieži šiem organiem ir līdzīga uzbūve, jo tiem jāpilda lidzvērtīgas funkcijas analoģiskos apstākļos: piemēram, jāveic kustības funkcijas, pieliekot spēku.

8. Nevienam radījumam nav primitīvāku priekšteču. Augšupejošas evolūcijas līnija nav novērota ne dabā, ne eksperimentali, nedz molekulārās bioloģijas līmenī. Visas augu un dzīvnieku grupas pastāv līdztekus uz viennozīmīgas sākotnes pamatiem.

Mūsdienu pasaulē nav iespējams atrast nevienu pierādījumu evolūcijai. Visi novērojumi un eksperimenti runā par labu radīšanas teorijai. Tomēr daudzi pētnieki domā, ka evolūcijas pamatojums meklējams fosilo izrakteņu atliekās. Ta, piemeram, profesors Danbars apgalvo: <