192. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Tim.1:14 

„Glabā šķīsto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos.” Pāvila otrā vēstule Timotejam 1:14

***

Katram kolekcionāram ir savi vērtīgākie eksponenti. Katrai sievietei pieder viņai mīļākās dārglietas. Pēc Pāvila domām tomēr pati vērtīgākā manta nav vis tā, kas mums „pieder”, bet gan kas „mīt mūsos”. Mums tikai piederošās mantas var pēkšņi mums arī vairs nepiederēt – kodes, rūsa un zagļi dara savu darbu. Pret tiem gan var dažādi sargāties, bet ne vienmēr veiksmīgi nosargāt. Visa tā mantas krāšana ir tādēļ nedrošs pasākums. Tāpēc daudz gudrāk ir rūpēties par Svētā Gara doto dvēseles dāvanu kopšanu un saglabāšanu. Vieglāk tas bieži vien nav, bet noteikti ir ar daudz lielāku gandarījumu. Ar pasaulīgo mantu kolekcijām reizēm ir tā, ka tās vai nu nevaram atļauties, vai arī tās ir grūti iegūstamas. Un ja varam atļauties un iegūt, tad ir jārūpējas, kur to mantību noglabās. Pazīstu kādu dārgu pastmarku kolekcionāru, kas savu vērtīgo kolekciju glabā bankas seifā. Tapat rīkojas daudzi monētu kolekcionāri. Tad manta ir, bet to dienišķi apskatīt nevar! Sirdsšķīstība ir pavisam citāda satura dārgums. Ta iepriecina tūlīt, nav laika zoba saēdama un zagļu nozogama, tās nekad nevar būr par daudz un ar to var devīgi dalīties, nekad neko nepazaudējot. Šo sirdsšķīstību varam sākt krāt ikvienā dzīves posmā – tur neesam ne par jaunu, ne par vecu. Un galvenais, tā ir mūsu vienīgā manta, kuru varēsim paņemt līdzi, ejot uz mūžību.

***

Mīļais Pestītāj! Atveldzē manu dvēseli ar savu mīlestības svaigumu un stiprini manu ticību Tavas dievišķās drosmes spēkā, lai es šodien dzīvotu apdomīgi, nopietni, saticīgi un svētcerīgi – tev par godu un maniem kaimiņiem par svētību! Āmen.