191. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tim.6:17-19 

„Tiem, kas bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kad dod mums  visu bagātīgi baudīt; Lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, Uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamajai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” Pāvila pirmā vēstule Timotejam 6:17-19

***

Ir savādi, ka daudzi cilvēki jūtās ļoti trūcīgi, kad viņiem lūdz ziedot kādam patiešām labdarīgam mērķim. Bet tie paši cilvēki ir bieži vien gatavi uzstāties ka īstie bagātnieki, kad jārīko viesības un jāparāda draugiem, ko es spēju! Lai nu tā naudiņa, ka guļ jūras dibenā, tur arī paliek – par to velti nedziedāsim. Bet ja mūsu baznīcai būtu tā naudiņa, kas no pudelēm mūsu viesībās ir plūdusi pāri galdiem, tad Kristus darbs tik tiešām varētu tikt darīts daudz veiksmīgāki. Un tā nu notiek, ka daudzās draudzēs tie īstie stūrakmeņi ir gadu gaitā salīkušas, baltām galviņām un ne sevišķi lielām pensijām! Šeit gan tik daudz nepārmetīsim citiem. Drīzāk padomāsim, kā mēs paši dzīvojam. Kas mums ir tiešām „vajadzīgs”? Bez kā nevaram „iztikt”? Un tad sāksim mācīties, ka tas ir par sevišķi lielu prieku – dot devīgi! Maza dāvaniņa var pat devējam sabojāt garastāvokli. Bet pie lielas Dieva darba nodotas dāvanas parasti piedomā. Un tad rodas zināma līdzdarbošanās apziņa – nevis tukša lepnība, bet cēla līdzstrādnieka izjūta. Neatrausim sev šo iespēju patiešām priecāties, ka ar mūsu atbalstu un mūsu līdzekļiem notiek kaut kas brīnišķi labs un varens!

***

Mīļais Pestītāj! Tikai Tu spēj mums dot mūžīgo dzīvību, bet mēs lūdzamies, dāvā mums Tavu svētību, lai mēs Tevis doto mūžīgo dzīvību cienītu, koptu un palīdzētu godam uzturēt – līdzjūtībā un sirsnībā, Tev par godu. Āmen.