190. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tim.6:8-10 

„Bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim. Bet kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā, un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēku postā un pazušanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” Pāvila pirmā vēstule Timotejam 6:8-10

***

Kādreiz mēs bijām ar tikai to, kas mugurā un ko var pie rokas panest. Protams, sāpēja zaudētā dzimtene un kremta arī dzīves labklājības standarta straujā pazemināšanās. Un tomēr mēs iztikām! Skatoties atpakaļ, kad daudzas senās grūtības ir aizmirsušās, „sākt atkal no jauna” bija to vērts – jo tad mēs pierādījām gan sev pašiem, gan plašajai pasaulei, ka mēs patiešām ko spējam! Piedzimt pārtikušam nav nekāda māksla. Bet pašam ar savām rokām un savām smadzenēm, un savu dūšu un darba gribu kaut ko sasniegt, to kurš katrs nedabū gatavu. Vai daudzi no mums nav kārtīgi priekšā vietējiem, kas nekad neko nav zaudējuši, tomēr nav pratuši neatlaidīgi strādāt un rūpīgi krāt – Bet nu šī manta, viduvēja vai paliela, ir kārtīgi sakrāta – un tagad ir jāsāk pamazām skatīties, kam un kad šo mantu atstāt. Kad Dievs aicinās, neko nevarēsim paņemt līdz! It viss būs jāatstāj. Arī viņā saulē mēs ieiesim kā ienācām šajā saulē no mātes miesām. Tāpēc ir vērts apdomāt, ko ar savu tā saukto mantību pašreiz iesākam. Ir neapzinīgi dzīvot bez testamenta. Bet ir arī neapzinīgi visu glabāt tikai testamentā uzdotajiem mantiniekiem. Cik devīgi vai skopi mēs esam Dieva darba atbalstīšanā? Cik sirsnīgi mēs rūpējamies par savas tautas kultūras plaukšanu? Cik patiesi mēs paši esam pārdzīvojuši lielo došanas un dāvināšanas prieku?

***

Mīļais Pestītāj! Tu, kam piederēja visa pasaule, neko no tās neņēmi, bet tikai devi, nežēlojot pat savas bezvainīgās asinis. Palīdzi arī man mācīties Tavu mīlestību un dzīvot līdzjūtīgi, atbildīgi un Tev uzticīgi. Āmen.