19.jūlijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā (Rom. 4:20).

Ābrahāms nesāka šaubīties par Dieva apsolījumu, bet turpināja ticēt un gaidīt uz tā piepildīšanos, lai cik ļauna šķita viņa situācija. Tāpēc apustulis saka, ka tādējādi Ābrahāms deva “Dievam godu”. Šos vārdus ir vērts pārdomāt. Cilvēks, kas smagos ticības pārbaudījumos turpina ticēt, ka Dievs ir uzticams un tur solījumus, un turpina cerēt, kad nav atlikušas nekādas cerības, ir tas, kurš Dievam dod godu un visā nopietnībā atzīst, ka Dievs ir visvarens un uzticams.

Luters saka: “Dot Dievam Viņam pienākošos godu nav nekas cits kā uzlūkot Viņu kā uzticamu un patiesu, gudru, žēlsirdīgu, visvarenu Dievu un atzīt Viņu kā tādu, kurš vienīgais rada un dod visas labas lietas.” Tas ir izdarāms vienīgi ticībā. Turpretī ar neticību mēs laupām Dievam godu un pataisām Viņu par vāju, nespēcīgu un neuzticamu būtni. Apustulis Jānis saka: “Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli” (1. Jņ. 5:10) – kas, bez šaubām, ir ļoti briesmīgi. Taču tāda ir neticība.

“Tādēļ,” Luters saka, “mūsu Kungs Dievs no mums, cilvēkiem, neprasa neko augstāku kā to, lai dodam Dievam godu un izturamies pret Viņu kā pret Dievu, t. i., ka neturam Viņu par iedomātu un tukšu Dievu, bet par patiesu un uzticamu Dievu, kas rūpējas par mums, klausa mūsu lūgšanas, apžēlojas par mums un palīdz visās mūsu bēdās. Kad Viņš to no mums saņem, Viņš top godāts kā pilnīgs un neapgānīts Dievs un saņem visu, ko ticīga sirds spēj Viņam dot. Šādi godāt Dievu no visas savas sirds – tā ir gudrība pāri visām gudrībām, taisnība pāri visām taisnībām, pielūgsme pāri visām pielūgsmēm, upuris pāri visiem upuriem.”

To pareizi paturēdami prātā, mēs, iespējams, daudz dedzīgāk, kā ierasts, censtos iegūt ticības dāvanu, jo tas būtu mums patiess prieks – dot Dievam ko tādu, kas patiešām Viņam tīkams. Un mēs to darām, ja vien ticam Viņa vārdam un apsolījumam un tā Viņu pagodinām. Uz to, kā Ābrahāms ticībā pagodināja Dievu, apustulis norāda turpmākos vārdos: būdams “pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt”. Viņš bija pilnīgi drošs un šīs patiesības iedvesmots, ka apsolījuma devējs Dievs var izpildīt to, ko solījis.

Ar jautājumu: “Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?” (1. Moz. 18:14) Dievs lika Ābrahāmam dziļi un pamatīgi pārdomāt to, ka Dievs spēj pildīt Savus solījumus, jo Viņš pats ir visvarenais Radītājs. Viņam nav nekā neiespējama.

Te mēs redzam, ka ticībai jābūt balstītai uz Dieva visvarenību. Ticība satver prātam tik augstas un absurdas lietas, kuras var paveikt tikai Dieva visvarenība. Savukārt tā nav nekāda ticība, ja cilvēks piemēro un izskaidro Dieva apsolījuma vārdus tādējādi, lai mēs, nabaga nespēcīgie un aklie cilvēki ar savu prātu spētu apjaust, kā šiem apsolījumiem jāpiepildās.

Jo tā ir nepārprotama zaimošana, ja cenšamies izsvērt Dieva gudrību un spēku ar mūsējo un tā pielīdzinām Dievu mums, kritušiem un bezpalīdzīgiem ģeķiem. Jo, kad vien man ir visvarenā Dieva vārds, tad ar to man vajadzētu pietikt. Tad ticība vairs neļauj sevi mulsināt ar jautājumu: “Kā tas ir iespējams?”, bet noraida visas diskusijas ar pretjautājumu: “Vai Dievam jelkas ir neiespējams?”

Tieši ar šiem vārdiem un mūsu tekstu Luters un viņa cīņubiedri stiprināja sevi cīņā par pareizu sakramentu mācību pret tiem, kas vēlējās šo mācību padarīt ar prātu izskaidrojamu. Patiesībā visiem ticīgiem jāgatavojas šādiem pārbaudījumiem, piemēram, kad jānotic Dieva žēlastībai, kura mums ir klātesoša visos grēkos, kārdinājumos un cīņās, kā arī, kad jānotic tam, ka Dievs paklausa lūgšanas un palīdz visās mūsu bēdās šīs dzīves ceļojuma laikā. Šādos pārbaudījumos ticības uzturēšanai nekas cits nelīdzēs kā Dieva paša visvarenais spēks.