19. E.Grīslis. Pārdomas par Ap.d.17:2-3 

„Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs nedēļas runāja ar tiem par rakstiem, Tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšām celties no mirušiem, un teikdams: „Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu.”” Apustuļu darbi 17:2-3

***

Man ir kādreiz teikts: „Nu mācītāja kungs, ko tad jūs tik daudz ar to Kristu!” Bet citas iespējas nav, jo kristīgā reliģija iesākās mācekļu un daudzu sekotāju (sk. 1.Kor.15) pieredzē, ka krustā sistais Jēzus ir augšām cēlies no mirušiem. Kristīgā ticība turpina pastāvēt pārdzīvojumā, ka šis augšām cēlušais Kristus ir savā tuvībā pārdzīvojams vēl tagad. Ticēšana jau nav nekāda noticēšana, bet dvēseles kvēle, ko ir iededzis pats Kristus! Visa tā kristietības lieta ir dzīvošana ar kvēlojošām sirdīm. Nu un tad no pilnas sirds mute runā. Ja par Kristu var neliecināt (vai arī, ja liecina bez sirsnības, iecietības un mīlestības), tad varbūt sirds ir tikai apsvilusi. Tad ir spiegšana un nelaba smaka – bet nav vēl svētceres! Tikai no degošas sirds plūst mūžības gaisma un atstaro pats Dieva prieks. Kristus reliģija ir brīnišķīga, ja tai nododas ar visu dvēseli. Kad vien mūs māc šaubas, nospiests garastāvoklis un garīga tukšuma izjūta, lūgsimies, lai Dievs mums dod darbu un iesaista kristīgā sludināšanā!

***

Mīļais Debesu Tēvs, svētī mani, nabaga grēcinieku, lai es neaizmirstu par visu to, ko nespēju, jo tā ir ļoti daudz, nedz arī lepotos ar to, ko labi spēju, jo tā ir gaužam maz, bet pakļautos Tava Svētā Gara dienišķai vadībai un aprūpei. Āmen.