184. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tim.2:1 

„Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem.” Pāvila pirmā vēstule Timotejam 2:1

***

Pasaulē ir ne tikai nesimpātiski cilvēki, bet arī tādi, kurus mēs nevaram ieredzēt ne acu galā. Un bieži vien liekās, ka viņi par mums nedomā neko sevišķi daudz labāk. Varbūt esam mēģinājuši šo nesimpātiju pārvarēt, bet tas nav izdevies. Mēs vienkārši citādi nevaram, ka šos cilvēkus nicināt vai pat ienīst. Šādā situācijā ir pavisam reāli sev atzīt, ka savas jūtas mēs nespējam ar varītēm mainīt. Nepatiku un naidu nevar tā vienkārši ņemt un apturēt! Bet nav arī tā, ka šeit mēs vairs gluži neko nevarētu darīt. Apustuļa Pāvila padomam sekojot, mēs spējam aizlūgt – ne tikai vienu otru reizi uz īsu brītiņu, bet regulāri, katru vakaru lūgt par tiem cilvēkiem, kurus mēs nevaram ciest. Tas būtu noteikti mūsu samierināšanās iesākums. Varbūt paies ilgāks laiks tā lūdzot, bet beigu beigās naids būs izkurtējis kā pavasara sniegs un mēs varēsim tīri cilvēcīgi pārrunāt un izkārtot seno naida cēloni. Te būs vieta gan savu grēku nožēlai, gan arī patiesai piedošanai. Pasvītroju, ar vienkāršu apņemšanos vien šāds pasākums droši vien neizdosies. Bet lūgšanā tuvojoties Kristū, Viņa lielajā žēlastības spēkā daudz kas ir iespējams, ko paši uz savu roku nekādi nevaram.

***

Mīļais Pestītāj! Palīdzi man dzīvot kā lūdzējam un aizlūdzējam! Atver manas gara acis, lai es redzētu Tavu dienišķo klātbūtni un dzīvotu, kā Tev kalpojot, mīlestībā un sirsnībā. Āmen.