18. dziesma (28.-51.pants) 

Nabaga ļaudis

Tu taču paglāb,

bet augstprāšiem

liec nodurt skatu,

(29) Tu taču iededz

manu gaismekli, KUngs!

Mans Dievs dara gaišu

manu tumsu!

(30) Ak, ar Tevi

es satriecu karapulkus,

ar manu Dievu

es lecu pār vaļņiem!

(31) Lūk, Dievs,

Viņa ceļš taisns!

Kunga sacītais

piepildās,

vairogs Viņš visiem,

kas tveras pie Viņa!

(32) Kurš gan ir Dievs-

kā vien Kungs,

un kurš klints-

kā tik mūsu Dievs?

(33) Dievs, kas man

apjozis

spēku

un darījis taisnu

manu ceļu,

(34) kas man devis

kājas kā stirnai,

manās augstienēs

darījis mani stipru!

(35) Viņš manām rokām

mācīja karot,

liekot vara loku

maniem delmiem!

(36) Tu devi man

Savu glābēja vairogu,

Tava labā roka

balstīja mani,

un Tava gādība

mani paaugstināja.

(37) Tu devi plašumu,

kur man staigāt,

ka neļogās

mani stilbi.

(38 ) Es vajāju naidniekus

un panācu tos,

un negriezos atpakaļ,

tiekams tie kauti,

(39) es satriecu tos,

ka tie necēlās,

tie saļima

man zem kājām.

(40) Pirms kaujas Tu man

apjozi spēku,

Tu nolieci dumpiniekus

manā priekšā,

(41) Tu naidnieku sprandus

pavērsi man,

un, kas mani nīda,

tos es iznīdēju.

(42) Tie palīgu sauca,

bet glābēja nebij,

un Kungu,

bet Viņš neatsaucās!

(43) Es samalu tos

kā putekļus vējā,

kā dubļus ielās

tos samīdīju.

(44) Tu paglābi mani

no ļaužu ķildām,

Tu mani noliki

ciltīm par galvu,

tautas, ko nepazinu,

man kalpo!

(45) Kā tie padzirda,

tā tūliņ padevās-

svešuma dēli

lišķēja man.

(46) Svešuma dēli

sabīlojās,

no saviem cietokšņiem

grīļojās laukā.

(47) Dzīvs Kungs!

Svētīta mana klints!

Cildināts

mana glābiņa Dievs!

(48) Dievs, kas dāvājis

atmaksu man

un pakļāvis

tautas man,

(49) kas patvēris mani

no ienaidniekiem!

Ak, Tu pacēli mani

pār pretiniekiem,

no varmākām

Tu paglābi mani,

(50) tādēļ slavēšu Tevi

starp ciltīm, Kungs,

un dziedāšu

Tavam Vārdam!

(51) Tas diženi paglābj

Savu ķēniņu

un Savam svaidītam

dod žēlastību,

Dāvidam un viņa sēklai

uz mūžiem!