18.augusts – K.O.Rozeniuss “Dieva vārds katrai gada dienai” 

Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite (Kol. 3:14).

Visu apustuļa pamudinājumu summa šai nodaļā (3. nod.) ir mīlestība. Lai vairs nebūtu jāuzskaita atsevišķi tikumi, viņš saka: pāri visam tērpieties mīlestībā. Tā ir pilnības saite, jo tā ietver sevī visus citus Gara augļus un visus citus kristīgus tikumus, kā viņš saka Vēstulē romiešiem 13:8, 10: “..kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. .. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.”

Tādēļ viņš to sauc par pilnības saiti, “pilnības saišķi”, visas pilnības apkopojumu. Mīlestība dara tikai labu un nekā ļauna. Pirmajā vēstulē korintiešiem 13. nodaļā apustulis Pāvils vēlreiz saka: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu” (4.–7. p.).

Īsi sakot: dārgā auduma pilnīgais nobeigums, ko apustulis šeit izklājis mūsu priekšā, ir mīlestība. Mīlestība ir fantastisku pērļu virkne, kas izgrezno tērpu. Tā ir kā zelta josta, kas aptver un satur kopā visas citas kristieša rotas. Tā ir pilnības saite.

Cik brīnišķīgs ir šis tērps, kurā Dieva bērnam jāstaigā! Bet tās tomēr nav kristiešu “kāzu drēbes”, ar kurām tiem jāstājas Ķēniņa priekšā. Jo šim nolūkam ir nepieciešams vēl pilnīgāks tērps – baltās drēbes, kuras tie mazgājuši Jēra asinīs. Tās citas ir tikai ikdienas tērps, kurā mums dienu no dienas jāstaigā un jāstrādā cilvēku priekšā. Pat ne vislielākā svētā svētums nav nekā vērts Dieva priekšā. Pat debesis nav gana skaidras Viņa acīm. “Redzi, Viņš pat Saviem kalpiem neuzticas, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu” (Īj. 4:18).

Vienīgā lieta, kas ir Viņa cienīga, ir Kristus taisnības drēbes, kuras Viņam pašam visbeidzot ir jāuzvelk pāri mūsu vislabākajiem un vislabāk domātajiem darbiem un dzīvei: tas viss varbūt ir labi un derīgi cilvēku priekšā, bet ne Dieva priekšā. Jo “Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus” (Jes. 43:25). “Un eņģelis sacīja tiem, kas stāvēja viņa priekšā: novelciet viņam netīrās drēbes! – bet Jozuam tas sacīja: redzi, es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (Cah. 3:4).

Varbūt kāds saka: “Jā, es tam ticu. Mūsu dzīve nespēj pastāvēt Dieva priekšā, un tāpēc nav vērts tik daudz rūpēties par to.” Un viņš ļauj savai dabai pilnīgu brīvību. Viņš runā par ticību un žēlastību, bet ļauj vaļu miesai, tā kļūstot par pārkāpēju! Ja kāds tā rīkojas, tā nav laba zīme cilvēka sirdī, kur iemājojis Dieva Gars. Jo, kur ar žēlastību un mieru sirdīs vietu atradis Dieva Gars, tur ir jābūt jaunām attiecībām.

Svētais Gars nevar būt bezdarbīgs, un Viņš liks Sevi manīt. Pat ja dabas vājība pavedina žēlastības bērnu, viņam arvien tomēr būs tāds gars, kas nožēlo savas vainas, atzīst savas vājības, nosoda sevi un lūdz gan Dievam, gan cilvēkiem pacietību un palīdzību. Kur mājo Dieva Gars, tur cilvēks vismaz tiecas pēc labā. Pat ja jāpiedzīvo smagas sāpes, cīņas un vājības, tas neliksies par to mierā. Īsi sakot, ikviens zars, kas nes augļus, tiek iztīrīts. Savukārt tas, kas nenes augļus, netiek iztīrīts, bet aug brīvi pēc savas patikas, tas tiks sadedzināts. Lai Dievs palīdz ikvienam būt krietnam un godīgam!

Varbūt kāds cits saka: “Tas ir tieši tas, ko es domāju. Tālab ne Dieva, ne cilvēku priekšā es neesmu tāds, kā apustulis šeit saka. Tas nepārprotami ir spriedums pret mani, jo nespēju būt tāds, kādam man jābūt. Respektīvi, es neesmu viens no Dieva izredzētajiem.”

Ja mēs sacītu: “Tev jādzīvo tā, kā apustulis te pamudina. Tu nedrīksti dzīvot pēc savas dabas. Tev jāatgriežas. Tev jādzīvo pēc Dieva vārda.” Tad cilvēks atbild: “Tieši tam jau es ticu, bet – jo vairāk es lūdzu Dieva žēlastību, lai kaut kas mainītos, jo ļaunāks es kļūstu un, visubeidzot, arī mana attieksme pret to nav tik nopietna, kā vajadzētu, es pietiekami necīnos, neatgriežos un nelūdzu Dievu.”

No visa tā ir nojaušams, ka tev nav ticības, miera ar Dievu un glābšanas Tai Kungā. Tu joprojām esi bauslības jūgā! Tu neesi nomiris bauslībai un neesi augšāmcēlies Kristus taisnībā. Tu neesi tapis brīvs un izglābts ticībā. Un kā gan tev varētu būt ticības augļi? Evaņģēlijs šeit nestāsta nekādus jokus. Tas nav domāts vienīgi tādēļ, lai mūs iepriecinātu un uzmundrinātu, bet tai jābūt mūsu augstākajai vajadzībai un lielākajai nopietnībai, ka esam padevīgi ne tikai bauslībai, bet arī Evaņģēlijam, lai izglābtu savu dvēseli.

Un Evaņģēlijs pasludina: atdusies no saviem darbiem! Citādi tu nonāksi mūžīgā nežēlastībā. Atdusies un ļauj sevi pārliecināt, ka tu patiešām esi pilnīgi zudis grēcinieks, kuru žēlastība pieņem tādu, kāds esi, ar visu tavu grēcīgo miesu un asinīm. Un tikai tad, kad no tīras žēlastības topi izglābts un svēts un saņem priecīgu un brīvu sirdi, tu pirmoreiz vari sagaidīt ticības augļus un spēku savā dzīvē.