172. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tesal.2:3-4 

„Jo mūsu sludinājuma pamatā nav maldi vai netīri un negodīgi nolūki, bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.” Pāvila pirmā vēstule tesaloniķiešiem 2:3-4

***

Ja mācītāji ir tik naudas kāri, kāpēc tad mācītāju atraitnes dabū sava mūža pēdējos gadus dzīvot pieticībā, ja ne nabadzībā? Vai tiešām iet studēt teoloģiju tās mazās aldziņas dēļ? Nē, mīļie draugi, mācītāja amats nav laicīgiem ienākumiem izdevīga nodarbošanās. Par mācītāju strādā ticības priekā un cerībā uz svētlaimi mūžībā. Lai to nepazaudētu, ir vietā no sava mācītāja sagaidīt sirsnīgu atklātību. Tas piederas pie sludināšanas darba – censties izpatiks Dievam un nevis cilvēkiem. Protams, ar šādu nostāju reizēm rodas nepatikšanas. Ir ļaudis, kas grib mācītājam rakstīt priekšā, ko drīkst un ko nedrīkst teikt. Fakts ir tas, ka par šo jautājumu mums sen nav jāizšķiras. Dievs ir devis mums savu atklāsmi: kas vien ir Bībelē, ir sprediķojams no kanceles! Bībeli labot, atņemot un pieliekot, nav mūsu aicinājums. Tas arī neiederas Jūsu dzīves uzdevumu sarakstā.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Palīdzi man no visas sirds cienīt Tavu Svēto Vārdu, lai es to lasītu ar prieku, sludinātu ar sajūsmu un klausītos ar pateicību. Āmen.