17.janvāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? (Rom. 6:3).

Apustulis šeit saka: lūdzu, palūkojieties atpakaļ un atcerieties, kas padarīja jūs par kristiešiem. Jūs taču esat Kristus vārdā kristīti. Vai jūs nezināt, ko nozīmē Kristība? Proti, jūs ne tikai esat mazgāti un šķīstīti ar grēku piedošanu, bet jūsu grēcīgā miesa ir saņēmusi spriedumu un nodota nāvē. Jūsu miesai jātop pilnīgi noslīcinātai, lai visa jūsu atlikusī dzīve virs zemes būtu pastāvīga grēcīgās miesas mērdēšana. Tāda bija derība ar Kristu: mēs esam kristīti jeb pagremdēti Viņa nāvē.

Tie nav tikai vārdi un domas, bet patiesība un realitāte. Tas jāapdomā ikvienam, kas vēlas būt kristietis! Tāds cilvēks, kurš apliecina sevi par Kristus sekotāju, bet kuram nav atjaunota prāta, kas vienmēr grib pildīt Tā Kunga gribu, un kurš aizstāv savus iemīļotos grēkus un turpina pretoties skaidrajiem Dieva baušļiem, maldina pats sevi ar nedzīvu un iedomātu ticību. Ticība mūs atjaunoja derībā ar Kristu, kurā bijām kristīti. Mēs tikām iegremdēti jeb kristīti Viņa nāvē, un Viņa nāve ir grēka nāve.

Piemēram, ja cilvēks dzīvo mantkārības grēkā un galvenā lieta viņa dzīvē ir gūt un krāt pasaulīgas mantas vai arī ja cilvēks ir kārību, nešķīstības un dzeršanas verdzībā vai arī grēcīgu dusmu, naida, skaudības, melu un aprunāšanas kalpībā, vai arī viņš ir negodīgs savos darījumos un darbā utt.

Ja šāds cilvēks, nākdams pie ticības, Dieva vārda un draudzes un apliecinādams ticību žēlastībai, saglabā pieķeršanos saviem iemīļotajiem grēkiem, tad – saku to vēlreiz – viņš maldina pats sevi ar aplamu un iluzoru ticību. Visa viņa ticība, baznīcas apmeklēšana un Svētais Vakarēdiens ir tikai atbaidoša liekulība.

Bet derība ar Kristu ir svēta derība: “Mēs esam iegremdēti Viņa nāvē.” Bez šaubām Kristus valstība šai pasaulē joprojām ir grēku un posta pilna. Nav runa par to, ka tu joprojām jūti savā vecajā sirdī ļaunumu un miesas kārības, ka tu joprojām klūpi un krīti. Taču palikt vecajās attiecībās ar grēku – tas nepiedien Kristus valstībai.

“Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2. Kor. 5:17). Visiem Dieva bērniem ir svēts un atjaunots prāts, kas nostājas pret grēku. Bet, ja tu jūties ērti un paliec savā mantkārībā, ambīcijās, skaudībā, laulības pārkāpšanā, dusmās, ķildīgumā un naidā, vēl to visu attaisnodams, – tā ir ļoti spēcīga liecība pret tevi. Ja tev gadās nelaimīgi pakrist vai aizmirsties, tad vienība ar Kristu vēl netiek sarauta. Bet vienība ar Kristu tiek sarauta tad, kad grēkam tiek ļauta vaļa un grēks tiek slavēts un aizstāvēts. Bet mēs taču esam iegremdēti Kristus nāvē!

Lai patiešām nodotu savu grēku nāvē, tev ir nepieciešams labprātīgs gars, kaut arī miesai tas ļoti nepatiks. Kristus Savā cilvēciskajā dabā nāves rūgtuma priekšā drebēja, taču Savā Garā Viņš labprātīgi ņēma kausu no Tēva rokām. Saviem ticīgajiem Viņš sacīja: “Gars ir labprātīgs, bet miesa vāja.”

Bez labprātīga gara visa cīņa pret grēku ir vienīgi bauslības darbs un liekulība, jo tas nenāk no sirds. Savukārt, lai saglabātu labprātīgu garu, tev arvien jādzīvo ticībā, ar svētīgo mierinājumu un pārliecību par visu tavu grēku piedošanu.

Turklāt tev jāzina, ka, lai kā tev veiktos šai cīņā pret grēku – labāk vai sliktāk, Dieva žēlastības derība arvien paliks spēkā. …Kamēr vien tava sirds tic šai žēlastībai, tev vienmēr būs pamudinājums sekot savam Glābējam un nodot grēcīgo miesu nāvē. Bet miesai tas būs rūgti. To vari secināt no vārdiem “iegremdēti Viņa nāvē”, jo Kristus nāve bija gaužām rūgta. Viņš atdeva garu ar stipru kliegšanu. Bieži tavas miesas sišana krustā būs tik rūgta, ka nāksies raudāt, šausmās un agonijā piesaucot To Kungu.

Tomēr svarīgākais ir nepagurt, bet arvien paturēt prātā, ka tā ir neizmērojama laime, ka tu esi kristietis un derībā ar Dievu. Tu esi ceļā uz mūžīgu godību, tāpēc šo mazumiņu spēj paciest ar labu prātu. visiem godīgajiem cīnītājiem, kas Apsolījums ir drošs: “Ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim; ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim” (2. Tim. 2:11–12).