17.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā (2. Kor. 5:7).

Viss Kristus valstības noslēpums ir tas, ka tā ir ticības valstība, kas ir pretēja prātam, jūtām un visām maņām. Tā ir neredzama, savāda un noslēpumaina. Kas to neaptver, tas nekad nebūs stiprs ticībā. Mums jāatceras, ka Kristus valstība ir līdzīga Kristum un līgavai ir jāpielīdzinās viņas līgavainim. Kristīgās ticības raksturīgā iezīme ir tā, ka mēs kļūstam “līdzīgi Kristum”. Apustulis Jānis saka: “Kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē” (1. Jņ. 4:17).

Bet kāds ir Kristus šai pasaulē? Vai visas Kristus atziņas kopums nav tas, ka Viņā ir apvienoti vislielākie kontrasti: visdziļākā pazemošana un visdižākā paaugstināšana! Vislielākais grēku kopums (visas pasaules grēki) un vislielākais svētums (Viņa paša); vislielākais kauns un vislielākā godība! “Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās,” (Jes. 53:3) bet vienlaikus Viņā bija vislielākā godība, Viņš bija Dieva godības atspulgs un Viņa būtības precīzs attēls. Viņš bija visu kalpu Kalps, bet arī visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs. Viņš bija visnabadzīgākais, bet arī visbagātākais.

Un, kāds bija Viņš, tādi esam arī mēs. Arī ticīgajos apvienojas vislielākie kontrasti: visdziļākā pazemošana (mēs esam nolādēti grēcinieki) un vislielākā paaugstināšana, gods un godība (mēs esam paša Dieva bērni); vislielākās skumjas grēku dēļ un vislielākā taisnība un šķīstība; vislielākā nabadzība un vislielākā bagātība; vislielākā vājība un vislielākais spēks.

Viens, kas ir mūsos pašos, bet otrs, kas ir Kristū. Viens ir Ādama mantojums, bet otrs mantojums Kristū. Vienu mēs jūtam visos savos locekļos un maņās, bet otrs ir dziļi apslēpts no mūsu prāta un sajūtām, uz to mēs paļaujamies vienīgi Dieva uzticamības dēļ. Izņēmums ir vienīgi tās reizes, kad Kristus šad un tad sastop mūs un ļauj mums kā Tomam redzēt un just Dieva godības lielumu.

Taču šī ticība mums nenāk viegli, līdz mācāmies sadzīvot ar šīm pretrunām un kontrastiem un sākam ticēt tam, ko nejūtam, un uzticamies apslēptajai žēlastībai un taisnībai, redzēdami un juzdami pilnīgi pretējo. Kam kristīgā ticība ir vienīgi zinātne un teorija, tam diemžēl viss liekas pārāk viegli un vienkārši! Taču, kad Dieva valstība nāk cilvēkā ne tikai vārdos, bet spēkā, un cilvēks patiešām jūt grēka dzeloni un tic, ka viņa taisnība ir vienīgi Kristū, šis cilvēks sāk aptvert, cik vājš, nešķīsts un auksts viņš ir, cik vāja, vārga un bailīga ir viņa ticība.

Tad mums patiešām ir nepieciešama brīnišķā māksla, lielā Dieva žēlastība no augšienes, kas visas samaitātības vidū ļauj mums ieraudzīt un ticēt, ka draudzība ar Dievu ir nemainīga, kā arī ļauj saskatīt apslēpto taisnību, šķīstību un labvēlību, kas mums ir Kristū Dieva priekšā, jo mūsu posts nekad neatstājas, bet turpinās un kļūst pat aizvien smagāks. Kurš gan to spēj izturēt?

Kas tā ir par ticības cīņu! Pat atbrīvojoties no viena vai otra ārēja grēka, mana iekšējā samaitātība kļūst arvien vairāk nepanesama un nomācoša. Jo tuvāk es esmu pie Jēzus kājām, jo skaidrāk redzu, cik dziļi esmu grimis grēkā. Jānis saka – Dievs ir gaisma, un Viņā nav nekādas tumsības (1. Jņ, 1:5). Jo tuvāk dvēsele nāk pie gaismas, jo vairāk tā saskata savu netīrību.

Turklāt Dievs vienmēr atņem skaidro žēlastības izjūtu tādā mērā, lai ticība pieaugtu un tiktu pārbaudīta, kad dvēselei nepieciešams dziļāks pazemojums. Tad iestājas skumjas, bezspēcība, garīga paralīze, tumsa un izmisums, kur dvēsele nespēj domāt ne par ko citu kā par savu atkrišanu, nāvi un Dieva pamestību un ir ieslīgusi pavisam drūmā noskaņojumā.

Kas gan tā ir par smagu cīņu un augstu mākslu, lai šādā brīdī ticētu, pārvarētu šo dziļo tumsu un grēka vidū saskatītu uzvarošo taisnību. Lai nāves vidū mēs redzētu uzvarošo dzīvību! Lai, jūtot pamestību, mēs ticētu, ka Dieva lielā uzticība un mīlestība uz mums smaida no debesīm!

Šādos brīžos mums patiesi visā nopietnībā ir jāaizver acis visam, ko redzam un jūtam, un jālūkojas tikai uz Dieva vārdu. Mums no sirds jātic, ka visa mūsu taisnība ir nederīga un Dievs ne mirkli nespriež par mums pēc tās, bet raugās tikai uz Viņa mīļotā Dēla nopelnu. Mēs esam šķīsti un tīkami Dievam, vienīgi pateicoties Viņa cienīgumam.