162. E.Grīslis. Pārdomas par Kol.2:6-7 

„Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet viņā, Sakņojieties viņā, augdami viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!” Pāvila vēstule kolosiešiem 2:6-7

***

Es tak esmu kristīts un iesvētīts, kāpēc tad man Jēzus vēl kaut kā sevišķi „jāpieņem”? Jautājumu atbildēsim, iesākot ar domu par iesakņošanos. Nepietiek ar to vien, ka tomāti ir tikuši iestādīti. Tiem ir jāiesakņojas. Un tomātiņi neiesakņojas, bet novīst un nokalst, ja viņiem nekad neuzlej atspirdzinošo ūdentiņu. Arī mēs, kaut reiz kristīti un iesvētīti, neesam vēl automātiski saņēmuši dziļās ticības saknes. Varbūt ir palikušas pāri tikai tālas atmiņas, kur viss, ko toreiz mācījāmies, saplūdis kā dūmakā. Ar to kristība nav zaudējusi savu spēku. Kristībā Dievs ir deklarējis, ka mēs tagad esam iesaukti Viņa dienestā. Bet vai mēs, reiz iesaukti, esam kļuvuši par dezertieriem vai arī cīnījušies kā drosmīgiem kareivjiem tas pienākas – tā nu, mīļo Lasītāj, ir Jūsu un mana atbildība. Ja esam dezertieri, tad mums pienākas nākt atpakaļ pie sava Kunga un lūgties pēc žēlastības. Viņš to mums neliegs, un šajā žēlastības saņemšanas pārdzīvojumā mēs Viņu atkal atzīsim kā savu Kapteini un pieņemsim par savas dzīves Vadītāju. Ja esam Viņam vienmēr uzticīgi kalpojuši, tad Viņa žēlastībā turpināsim augt, lai tiešām kļūtu stipri ticībā!

***

Mīļais Kristu! Es esmu Tev pateicīgs, ka Tev piederu kopš savas kristības dienas. Vai es šai dienai zinu datumu, nav no svara. Tu zini, ka esmu Tavā dienestā. Palīdzi man Tev kalpot pa godam un neapkaunot tavu krustu un karogu. Āmen.