160. E.Grīslis. Pārdomas par Kol.1:3-4 

„Mēs pastāvīgi savās lūgšanās pateicamies Dievam, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvam, par jums, Jo esam dzirdējuši, kāda ir jūsu ticība uz Kristu Jēzu un jūsu mīlestība uz visiem svētajiem.” Pāvila vēstule kolosiešiem 1:3-4

***

Protams, šis ir pazīstams ieskats: Pāvils atkal piemin savas pateicības lūgšanas par kristiešiem citā pilsētā! Manuprāt, tomēr šis ieskats nav pietiekoši plaši atzīts visā baznīcā. Mēs, labākajā gadījumā, priecājamies par „savu” draudzi vai varbūt par visu kopbaznīcu. Bet vai mēs raidām uz debesīm savas pateicības lūgšanas par lielām un mazām draudzītēm dažādos pasaules nostūros? Vai mēs no sirds ticībā priecājamies par ikvienu jaunu draudzes locekli? Pāvils šeit rāda ļoti veselīgu priekšzīmi. Viņš pasvītro brīnišķīgo Dieva žēlastības faktu, ka mēs neesam vieni, bet esam jo daudzi. Mēs, draudze, esam draugu saime. Kopbaznīcā esam ticīgā mūsu tautas kopība. Lielie attālumi mūs gan šķir, bet tomēr nesadala, jo mēs cītīgi un kārtēji viens aizlūdzam par otru. Es noteikti varu liecināt, ka manā dzīvē lielu iespaidu ir devusi apziņa, ka par mani aizlūdz. Ja nebūtu šo aizlūgšanu un Dieva žēlastības, es sen būtu apnicis rakstīt grāmatu pēc grāmatas, un jūs būtu tāpat gluži apnikuši tās lasīt. Bet tagad mēs vairs neesam svešinieki. Ja mēs trimdā visi jūtamies zināmā mērā radniecīgi, tad tas it sevišķi ir jāsaka par ticīgiem cilvēkiem. Šajā kopībā ir mūsu spēks, jo tā ir Dieva dota un Kristus uzturēta.

***

Mīļais Pestītāj! Kad uzmācās nogurums, esi Tu mūsu stiprinātājs, jo mēs dzīvojam raiti tikai, kad turamies pie Tavas siltās rokas un devīgi dalāmies Tavā sirsnībā. Āmen.