16.decembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Viņā bija dzīvība (Jņ. 1:4).

Kas attiecas uz šo vārdu nozīmi, ar asu prātu apveltīti Bībeles skaidrotāji ir sacījuši, ka vārds “dzīvība” šeit jālieto visplašākajā nozīmē – kā visu to dzīvību, kas nākusi no radošā vārda. Tur nav runāts par konkrētu dzīvību, bet kā oriģināltekstā – par vispārēju dzīvību. Jo, kad Sava vārda spēkā Dievs radīja visas lietas virs zemes, dzīvība nāca tieši no vārda.

Taču, kad apdomājam, kāds bijis evaņģēlista garīgais nolūks šai tekstā un citās vietās kā, piemēram, 1. Jāņa vēstules 5:11–12: “Dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības,” – tad saprotam, ka viņš, bez šaubām, domā par garīgu un mūžīgu dzīvību un cilvēces glābšanu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc Dieva Dēls kļuva par cilvēku.

Jānis norāda, ka viss, ko cilvēks spēj darīt savai pestīšanai, ir nedzīvs. Neviens cilvēks pat ar lielākajām pūlēm te nevar neko panākt. Tas ir tikpat neiespējami, kā mirušu un trūdošu līķi padarīt atkal dzīvu – lai kā pats cilvēks pūlētos darīt Dieva prātu un iegūt sev dzīvību.

Visā radībā nav neviena zāles stiebriņa vai tārpa, kas savu dzīvību nebūtu saņēmis no radošā Vārda. Tāpat arī visā cilvēcē nav neviena, kas pats no sevis spētu dzīvot Dievā un iemantot sev mūžīgo dzīvību. Nē, viss, ko paši darām, mūs aizvien patur nāvē, līdz galu galā mēs krītam izmisumā par visu savu darīšanu, mēs vienīgi klausāmies Dieva Dēla balsi un iegūstam dzīvību no Viņa.

Pats Kristus pasludina: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla

balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos” (Jņ. 5:25). Un mēs zinām, ka Kristus kādā citā vietā ir ļoti spēcīgi runājis par garīgo nāvi, pielīdzinādams garīgi mirušus cilvēkus apkārt staigājošiem miroņiem. Viņš to darīja, uzrunādams cilvēku, kas vēlējās apglabāt savu tēvu: “Lai miroņi apglabā savus miroņus” (Mt. 8:22). Tā Tas Kungs ļoti spēcīgiem vārdiem pauda, ka dzīvība ir tikai Dieva Dēlā un dzīvība ir tikai tam, kam ir Dēls.

Bet tas, ka tev ir Dieva Dēls, nenozīmē tikai pielūgt Viņu vai kalpot Viņam, bet pirmām kārtām to, ka esam dzimuši no Viņa, esam jauni un dzīvi cilvēki, kas līdz ar Pāvilu apliecina: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal. 2:20).

Citviet Pāvils saka: “Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību” (Gal. 3:21). Taču savā vēstulē viņš gari un plaši ir izklāstījis, ka bauslība nav dota, lai cilvēku darītu svētu un dzīvu. Tā ir būtiska mācība, jo viss mūsu veikums saskaņā ar Dieva svēto bauslību un visi bauslības darbi nevienam cilvēkam nedod dzīvību, bet bauslība var prasīt tikai to, kas ir cilvēkā, taču dzīvības tur nav. Dzīvību var dot vienīgi Viņš, kas iesākumā radījis dzīvību, pats kļūstot par cilvēka dvēseles mieru un dzīvību.

Tāda ir šā teksta nozīme, ka vienīgi Viņš ir dzīvība. Luters šo tekstu ir sapratis šādi: “Ar šiem vārdiem tiek atmestas visas cilvēka spējas un visi cilvēka darbi. Kā gan tu vēl uzdrošinies izcelt brīvo gribu un cilvēka paša nopelnus? Dari visu, ko spēj, dari visu svēto un eņģeļu darbus, bet tie joprojām nebūs dzīvi, jo šeit ir skaidri un nekļūdīgi sacīts: kas nav no Dieva vārda, tas patiesi ir nedzīvs.”

Vienīgi Dievs spēj radīt visu to, ko sauc par dzīvību. Tāpēc arī jebkādas cilvēka paša pūles iemantot garīgu dzīvību ir veltīgas. Vienīgi Viņā, ko sauc par Vārdu un kas iesākumā radīja visas lietas, ir garīgā un mūžīgā dzīvība. To dziļdomīgais Jānis saka par vārdiem: “Viņā bija dzīvība.”