159. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.4:9 

„Un ko jūs esat mācījušies un saņēmuši, un dzirdējuši pie manis, to darait. Un Dieva miers būs ar jums.” Pāvila vēstule filipiešiem 4:9

***

Kas vien pazīst latviešu literatūru, atcerēsies Mērnieku laiku Oliņienes svētulību. Protams, svētulība smird – pat jau pa gabalu. Un kas ir svētulība atšķirībā no sirds šķīstības? Viena ir reklāma bez satura, otra- patiesa realitāte. Pāvils varēja bez kautrēšanās sevi nostādīt par ticīgu piemēru tikai tādēļ, ka viņa dzīvē vārdi un darbi saderējās kopā. Īstie kristīgās ticības paudēji ir vienmēr tie, kas sludina to, ko dzīvo, un dzīvo to, ko sludina. Šeit vietā var būt divi norādījumi. Pirmkārt, necentīsimies runāt par to, ko nesaprotam, un skaidrot citiem vēl pašu neizprasto. Labāk tad teiksim mazāk, nekā vairāk. Vienam patiesam teikumam ir lielāks svars kā veselai kaudzei tukšu vārdu. Atceraties seno mīklu: kas sver vairāk, viena mārciņa svina vai viena mārciņa salmu? Domāsim, dzīvosim un sludināsim koncentrēti! Otrkārt, nesēdēsim kā ūdeni mutē ieņēmuši. Riskēsim liecināt arī tad, kad mēs apzināmies kā savas dzīves, tā savu darbu vājumu. Tikai neuzdosimies, ka tā strādājot esam jau pašos pilnības augstumos. Vai ar šādu atklātību pazaudēsim ļaužu acīs respektu? Varbūt, bet varbūt arī nē. Katrā gadījumā svarīgākais ir palikt patiesīgam un darbīgam, Kristum par godu.

***

Mīļais Jēzu! Es apzinos, ka nobriestu tikai pamazām. Es nezinu, cik man vēl zemes virsū atlicis laika strādāt un par Tevi sludināt. Lūdzu, piedod man manu pārsteidzību, ja pasaku vairāk, kā pats ticu vai spēju. Uzturi mani patiesībā un darbā! Āmen.