152. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.2:5-10 

„Savā starpā turiet tādu prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas Dieva vietā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; Un cilvēka kārtā būdams, viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz par krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis viņam vārdu pāri visiem vārdiem, Lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē.” Pāvila vēstule filipiešiem 2:5-10

***

Šeit Pāvils savos vārdos izskaidro Jāņa ev. 3:16. Patiešām, no mūsu, cilvēku, redzes viedokļa tā ir brīnišķīga Dieva mīlestības dāvana, nokāpt no debesu godības, iemiesoties, dzīvot vienkārša cilvēka dzīvi ar visām tās grūtībām, sāpēm un ciešanām – beidzot labprātīgi mirt grēcinieku dēļ šausmīgajā krusta nāvē. Viss tas ir ticis darīts mīlestībā mūsu pestīšanas dēļ! Par tik neizmērojami dārgu cenu mēs esam izpirkti! Un ko darām mēs, par kuriem Kristus lēja savas bezvainīgās asinis? Kāds ir mūsu paldies? Vai maz pateicamies par to, ka Kristus mums ir devis iespēju mūžīgai dzīvošanai debesu godībā? Patiešām, kas mēs būtu, ja Kristus toreiz nebūtu cilvēci principā izpestījis no grēku valgiem un tagad savā žēlastībā nestāvētu ikvienam no mums klāt, gatavs palīdzēt, pestīt un pamācīt?

***

Mīļais Jēzu! Ir brīži, kad mēs, cilvēki, iedomājamies, ka varam pat savu pestīšanu iegūt ar saviem darbiem un savām pūlēm. Lūdzu, pasargā mani no šādas neaptēstas iedomības un savā žēlastībā rādi man vienu vienīgo patieso ceļu uz mūžību. Āmen.