151. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.2:1-4 

„Ja nu ir kāda Kristus ieprieca, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, Tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, Neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” Pāvila vēstule filipiešiem 2:1-4

***

Protams, ir atbildīgi rūpēties pašam par savām vajadzībām. Bet bieži vien, varbūt pat pārāk bieži, tā sagadās, ka mēs par sevi rūpējamies par daudz. Un kad nu mēs par sevi vien domājam, tad tik tiešām pat dzīves sīkumi un mazas sāpītes sāk kļūt neproporcionāli lielas un svarīgas. Nav jau mums jācenšas kļūt nejūtīgiem un nekaunīgiem, ar „biezu ādu”, kur par katru mazāko piezīmi vai nu skaišamies vai sarkstam. Citiem vārdiem, bieži vien dzīve kļūst daudz panesamāka, ja mēs vairāk pozitīvu uzmanību pievēršam citiem cilvēkiem – ne lai viņus kritizētu un aprunātu, bet lai viņiem stāvētu klāt, viņus atbalstītu, viņiem izpalīdzētu un viņus sirsnīgi mīlētu. Savtība palielina visas dzīves grūtības, kamēr labestīga līdzjūtība palīdz mums apzināties, ka arī nebaltās dienās mums varbūt klājas daudz labāk kā daudziem citiem. Bet galvenais, kad raugāmies uz citu cilvēku vajadzībām, mēs mācāmies skatīties Kristus krusta gaismā un Kristus tuvībā. Tas dod lielu pacilātību un gara spēku!

***

Mīļais Kristu! Es Tev pateicos par Tavu smago krustu un Tavu gatavību manis dēļ to nest un pie šī krusta piesistam pat manis labā nomirt. Palīdzi man dzīvē uzupurēties, kalpot un jo priecīgi izstiept roku, lai dotu un nevis lai tikai ņemtu. Āmen.