15.septembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Gars nāk palīgā mūsu nespēkam (Rom. 8:26).

Mūsu nespēks ir avots visām Dieva bērnu neizteicamajām nopūtām. Mūsu nespēks ir kaut kas, ko labi pazīstam, vārds, kas nāk taisni no mūsu sirds. Un šeit pats apustulis lieto šos vārdus – mūsu nespēks – un arī sevi iekļauj to vidū, kam tas piemīt. Jo ilgāk mēs dzīvoja zem Svētā Gara pārmācības, jo vairāk mēs jūtam savu nespēku, tā ka beidzot sakām: itin viss mūsos ir viens vienīgs nespēks.

Dieva būtība un Viņa darbi – tā ir cita lieta, bet mēs paši sevī esam nespēcīgi un visstiprāk to jūtam dārgākajās un vērtīgākajās lietās, kas ir mūsu garīgā atziņa, ticība, cerība, mīlestība, kristīgā nopietnība, modrība, lūgšana utt. Visās šais lietās mēs visasāk jūtam savu nespēku.

Lai arī Dievs mums ir devis jaunu garīgu izpratni, mēs arvien tomēr bieži esam kā akli. Mēs Dieva vārdā nespējam saskatīt pat visskaidrāko lietu. Mūsu acu priekšā ir ļoti daudz iemeslu mierinājumam, kas doti bezpalīdzīgam grēciniekam, un mēs tik un tā tos neieraugām. Mēs līdzināmies cilvēkam, kas stāv sienas priekšā un to neredz.

Mēs ne tikai ticam, ka Dievs ir visās vietās klātesošs, bet arī to jūtam savā sirdsapziņā, ka Viņš redz mūsu dziļākās, apslēptākās domas. Un tomēr stundām un dienām mēs dzīvojam tā, it kā Dieva nebūtu. Kārdinājuma brīdī mēs Viņa nebīstamies, lūgšanas vai bēdu brīdī mūs arī nemierina Viņa klātbūtne. Kā to saprast? Tas nepārprotami ir jāaplūko kā mūsu vājība un nespēks.

Lai arī Dievs mums ir atklājis Savu Dēlu, ka mums nav nekā lielāka un dārgāka par Kristu, tomēr reizēm mēs izturamies tā, it kā Kristus nemaz nebūtu un Dieva priekšā mums būtu jāstājas savā pašu taisnībā. Lai arī Dievs mums ir devis stipru pestīšanas cerību, tomēr bieži mūsu cerība un gaidīšana ir tik vāja, ka ilgus laika sprīžus staigājam apkārt vispār nedomājot, ka ejam pretī mūžīgajai godībai. Šī cerība mums liekas vienīgi kā sapnis, un savā sirdī un prātā jūtamies tā, it kā, šai dzīvei beidzoties, patiešām viss beigtos.

Lai arī Dievs mūsu sirdīs ir radījis jaunu mīlestību, mēs bieži pamanām, ka mūsu pirmās un pēdējās domas ir saistītas tikai ar mūsu pašu labumu. Lai arī dievbērnības gars mūsu sirdīs ir radījis lūgšanu un lūgšana ir Dieva bērnu mīļākā nodarbe, mēs daudzreiz jūtam sevī apnikumu pret lūgšanu, un lūgšanas vidū mūs pārņem pavisam tukšas domas. Tas viss nepārprotami ir liels nespēks.

Kad mēs ne tikai saprotam, bet arī piedzīvojam savu lielo nespēku, mums ir tieksme krist pilnīgā izmisumā. Tad apustulis saka: neesiet izmisuši, mums ir Mierinātājs. “Gars nāk palīgā mūsu nespēkam” (Rom. 8:26). “Gars” – saka apustulis. Gars ir lielais Mierinātājs, Vadonis, Iepriecinātājs un Aizstāvis, kuru Debesu Tēvs – Dēla nopelnu un aizlūgšanu dēļ – ir sūtījis ar uzdevumu sekot līdzi un gādāt par bērniem viņu šīs zemes ceļojuma laikā.

Ja Svētais Gars par mums nerūpētos, mūs nevadītu, nebrīdinātu un nesniegtu mums mierinājumu, tad ar visu, ko Dievs mums devis Kristū, ar visiem žēlastības līdzekļiem un visiem Gara darbiem mūsu sirdī mēs joprojām nespētu veiksmīgi pārvarēt un tikt cauri visām briesmām un grūtībām, kas stāv mūsu ceļā. To Saviem mācekļiem stāstīja Kristus, kad gatavoja viņus Savai aiziešanai, un tieši šajā laikā Viņš tik bieži atkārtoja apsolījumu par citu Aizstāvi.

Turklāt Kristus tiem deva brīnišķīgus apsolījumus. Viņš deva mācekļiem pārliecību, ka, lai arī dodas prom no viņiem, Viņš neatstās tos bez mierinājuma. Jo viņi Kristu atkal redzēs un iegūs prieku, ko neviens cilvēks tiem neatņems. Kristus sacīja, ka Viņa Tēva namā ir daudz mājokļu un Viņš dodas tiem vietu sagatavot. Viņš teica, ka ceļu viņi zina, jo Viņš pats ir Ceļš, un Viņš atgriezīsies un ņems viņus pie Sevis.

Ar visu to Viņš gribēja teikt, ka viņi vēl nebūs pilnīgi brīvi no visām briesmām. Viņš deva tiem apsolījumu, kuru bieži atkārtoja, ka Viņš sūtīs tiem citu Aizstāvi, patiesības Garu, un šis Gars mājos pie viņiem mūžīgi, vadīs tos visā patiesībā un atgādinās visu, ko Viņš tiem sacījis.

Tas mums visiem jāieraksta dziļi savās sirdīs, lai neesam atstāti neziņā un savās pašu rūpēs, jo mūsu uzvara cīņā nebūs atkarīga no mūsu pašu spēka. Nē, jo citādi mēs visi būtu pazuduši. Gars nāk palīgā mūsu nespēkam. Vārdi “nāk palīgā” ir ļoti būtiski oriģināltekstā. Tie patiesībā nozīmē – “dot palīdzīgu roku”. Tā “Gars” mūs satver mūsu nespēkā un, nepaņemot prom nespēku, mūs vada tā, ka Viņa spēks varens parādās mūsu nespēkā. Un beigās mēs tikai apbrīnosim un slavēsim Viņu, Viņa gudrību, uzticamību un spēku.