Atklādams mums Savas gribas noslēpumu pēc Sava labā nodoma (Ef. 1:9).
Visi cilvēciskie spriedumi par Dievu vienmēr ir maldīgi un izkropļoti, kā to pierādījusi visu laikmetu un tautu vēsture. Kāds ir iedomājies un raksturojis Dievu vienā veidā, cits − otrā veidā. Viens iedomājas, ka izpatīk Dievam ar vienu, bet otrs − ar kaut ko citu. Ir nožēlojami vērot, cik daudz cilvēku ir maldījušies un staigājuši tumsā. Tas pats notiek arī ar mums, tiklīdz Dieva vārds vairs nav mūsu acu priekšā. Ko mūžīgais, debešķīgais Vārds saka par Dieva gribu attiecībā uz mūsu glābšanu? Klausies! “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16). “Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom. 3:22−24). “Ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu” (Ebr. 9:12). “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom 3:28). Tā lasāms svētajos vārdos, kuru priekšā debesīm un pasaulei ir jāzemojas un jāpielūdz! Lai visi pasaules gudrie, jā, eņģeļi un gari, prāts un jūtas saka šo vai to. Bet Viņš, kurš sēž debesu tronī, tiesās visu, kas ir radīts. Viņš runā vārdus, kas stāv nesatricināmi kā klinšu pamati no mūžības uz mūžību. Dieva vārds māca, ka visa miesa ir samaitāta un pazudusi, un tur nav nekādas atšķirības. Bet tas arī māca, ka vienpiedzimušais Dēls, kas pie Tēva krūts, reiz ir upurēts par Tēvam pieņemamu upuri un sagādājis mūžīgu pestīšanu. Dieva vārds saka – šā upura dēļ mēs par brīvu tiekam attaisnoti, kaut mums nebija nekādu nopelnu, Viņa žēlastībā, ar pestīšanu, kas notikusi Jēzū Kristū. Dieva vārds saka: pat ja tavi grēki būtu kā purpurs, ar asins upuri tie kļūs balti kā sniegs; pat ja to būtu tik daudz kā jūrmalas smiltis, tie visi zudīs. Tas nebija ne svētais, ne eņģelis, bet pats varenais Dievs, kas radījis tūkstošiem pasauļu un pieņēma cilvēka miesu un asinis, un izdeldēja viņu grēkus, lai ikviens, kas tic, “dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16). Tie vairs netiks tiesāti un vērtēti pēc viņu cienīguma, bet gan pēc Starpnieka cienīguma, un tādēļ Viņā tie tiks uzlūkoti kā vienmēr taisni un Dievam tīkami. Tāds ir lielās Majestātes mūžīgais lēmums. Tāds ir spriedums, ko Viņš pasludinājis. Pret to visas mūsu domas un viedokļi ir vienīgi salmi un sēnalas. Kāda gan nozīme tam, ka juceklīgs, niecīgs un bērnišķīgs viedoklis pauž ko citu? Kas tu esi, ka gribi ar Dievu strīdēties? Ak, kaut mēs būtu saprātīgi! Kaut Dievs atdarītu un apgaismotu mūsu acis, ka mēs spētu ieraudzīt debešķīgo gaismu un būtu tās apņemti savas dzīves laikā! Piemēram, ja kādā brīdī es sāku uzlūkot sevi par dievbijīgāku un garīgāku un tādēļ tīkamu Dievam, tad man tūdaļ jāsāk raizēties par sevi. Šādas domas ir aplamas, jo Dievs ir teicis, ka mēs visi esam nederīgi un neviens ne brīdi pats sevī nav gana labs Dievam, nedz arī attaisnots ar saviem darbiem. Turpretī kādā citā brīdī es domāju, ka mana lielā grēcīguma dēļ Dievs pret mani nevar būt tik laipns kā agrāk; tad man atkal jāsaka: šādas domas ir aplamas! Mūžīgais Dieva vārds māca, ka sevī es ik brīdi esmu pazušanas cienīgs, tomēr sava Galvotāja dēļ es esmu un palieku taisns. Tā es Kristū vienmēr esmu taisns un Dievam tīkams. Jo tad, ja taisnība nāk no darbiem, Kristus ir velti miris (Gal. 2:21). Bet, ja esmu taisnāks un tīkamāks Dievam tad, kad esmu dievbijīgāks, un mazāk taisns un tīkams tad, kad esmu mazāk dievbijīgs,− tad jau taisnība nāk no darbiem un Kristus ir velti miris! Lai Dievs mūs sarga no šādas zaimošanas! Dažkārt man šķiet, ka Dievs pagurst no visiem maniem grēkiem un Viņam uz mani vairs nav labs prāts. Liekas, ka viena vai otra grēka dēļ Viņš dusmās ir novērsies no manis. Tad man jāsaka: tas neatspoguļo patieso Dievu, bet kādu neīstu elku vai spoku. Nedz debesīs, nedz virs zemes nav tāda dieva, kura labvēlības attieksme pret mums mainītos atkarībā no mūsu dievbijības vai bezdievības. Viņš nav tāds, kurš mīl mani vairāk vai mazāk atkarībā no maniem darbiem. Vienīgais patiesais Dievs vienmēr mīl tikpat stipri; Viņam ik brīdi ir pietiekams iemesls dusmām un pazudināšanai manu grēku dēļ, bet Kristū Viņam ik brīdi ir tikpat liels iemesls, lai piedotu un mīlētu mani. Tādēļ Dievam vienmēr un visos laikos ir vienlīdz spēcīga mīlestība, prieks un labvēlība pret mani, kura apskauj mani Viņa rūpēs. Tā Dievs ir atklāts Viņa mūžīgajā, dievišķajā Vārdā. Ja man ir kādas citas domas, tad tā ir vienīgi mana vaina un kļūda, un aplams Dieva priekšstats ir cēlies no tā, ka grēkākrišanā cilvēks ir pazaudējis viņam doto Dieva tēlu un līdzību.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 73 mēn.
Astere / pirms 75 mēn.
Jānis / pirms 75 mēn.
guntabl / pirms 76 mēn.
Armands / pirms 77 mēn.