15.decembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa

krišanai (Rom. 14:13).

Apustulis runā žēlastības pilnā un pārliecinošā manierē, iekļaujot šai vēlējumā arī sevi: “Netiesāsim vairs cits citu.” Ievēro divas lietas: pirmkārt, mūsu tieksme tiesāt un nicināt savus brāļus ir ļoti spēcīga un, otrkārt, šis grēks ir lielāks un destruktīvāks, nekā parasti domājam.

Ja paraugāmies uz sevi, mēs ātri varam nojaust savu spēcīgo tieksmi tiesāt savus brāļus visu iespējamo iemeslu dēļ. Tas attiecas uz mums visiem, bet īpaši uz nesalauztiem, augstprātīgiem cilvēkiem, kuru sirds vēl nav pakļauta Dieva prasībām, viņu samaitātība nav nosodīta un Dieva žēlastība tos nav uzrunājusi. Vai nav tā, ka šī tieksme ir vērojama pie mums visiem?

Ja mūsu brālis neizsakās līdzīgi mums vai tā, kā esam pieraduši, mēs tūlīt viņu turam aizdomās – pat ja viņš nav runājis neko tādu, kas pierāda viņa vainu vai negodīgumu. Varbūt viņam šai lietā ir tikai cits viedoklis. Varbūt viņam ir cita pieeja tam, kā izturēties, ģērbties, ēst un dzert. Taču mums tūlīt rodas aizdomas par šā cilvēka godīgumu un motīviem. Bet, ja ieraugām viņā īstu grēku vai vājību, tad tūdaļ domājam, ka mums ir pilnas tiesības viņu notiesāt pat neizjautājot, vai viņš ir grēkojis tīši vai arī netīši – to nožēlodams un cīnīdamies pret grēku.

Luters saka: “Tādi muļķa svētie mēs esam. Mums ik dienas ir grēki, un mums arvien vajadzīga piedošana par visu mūsu dzīvi. Taču mēs joprojām vēlamies, lai mūsu brālis būtu pilnīgi bez vainas.” Turklāt, iespējams, ka viņš mūs patiešām ir aizvainojis. Tad mēs ar savu ērgļa aci tūliņ viņā meklējam visa veida vainas. Tāda ir cilvēka sirds.

Tas ir īstais avots, no kura ceļas visa tiesāšana, nicināšana un nežēlastība. Tāda ir mūsu sirds un daba ar tās ļaunumu, savtību un augstprātību, kas bieži padara aklus arī ticīgos. Tie iedomājas, ka ir svētas dedzības vadīti, kad tiesā un nicina savu brāli. Tie rīkojas pretēji apustuļa pamudinājumam un lielajam mīlestības bauslim, jo ar savu tiesāšanu tie neizdara savam tuvākajam neko labu, vienīgi ļaunu!

Šī mūsu spēcīgā tieksme tiesāt, bez šaubām, bija viens no diviem iemesliem, kāpēc apustulis tik daudz par to rakstīja.

Otrs iemesls: tiesāšana ir daudz lielāks ļaunums, nekā mēs parasti domājam. Sava brāļa tiesāšanu mēs mēdzam uzskatīt par nieku, kādreiz pat par labumu un taisnību. Tomēr tas ir ļauns un graujošs netikums, jo tiesātājs nicina Dieva suverēnās tiesības pār Saviem kalpiem un iejaucas tai valdīšanā, kas pieder vienīgi Viņam. Un turklāt ar savu tiesāšanu tas nodara daudz ļauna saviem līdzcilvēkiem.

Rūgtums un nežēlastība, ļaunums un aizdomas, šķelšanās un dalīšanās rodas galvenokārt no tiesājošas attieksmes, bet pazemīgs un uzticības pilns pamudinājums cilvēku vedīs pie atgriešanās. Visa iekšējās attieksmes un slepeno sirds nodomu tiesāšana visticamāk izraisīs rūgtumu un ļaunumu, brāļu šķelšanos, dalīšanos un pretrunas. Īsi sakot, tiesāšana ir visādā ziņā nosodāms ļaunums. Un tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc apustulis mūs tik uzstājīgi brīdina un saka: “Netiesāsim vairs cits citu.”

“Bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.” Te apustulis lieto vārdu “spriediet (tiesājiet)” īpašā nozīmē. Iepriekš šis vārds tika lietots, lai spriestu par sirdsapziņu, sirds iekšējo stāvokli un citām apslēptām lietām pie brāļiem – par tādu tiesāšanu, kas cilvēkam allaž aizliegta. Bet te šis vārds nozīmē spriest pašam par sevi, apņemoties nekad nekļūt brālim par piedauzību vai iemeslu viņa krišanai.

Uzsverot viena un tā paša vārda atšķirīgās nozīmes, apustulis ir vēlējies parādīt kontrastu un nodalīt šīs abas lietas. Viņš vēlas teikt: tā vietā, lai savas domas lietotu nežēlīgai tiesāšanai, lieto tās mīlestībai. Spried, ka netopi par piedauzības akmeni savam brālim vai par iemeslu viņa krišanai.

Vārdiem “piedauzība” vai “iemesls krišanai” oriģināltekstā ir tāda pati nozīme, proti, izraisīt piedauzību vai kritienu,

apgrūtināt sirdsapziņu, vest brāli apmulsumā un sajukumā.

Tā var izrīkoties stiprākais brālis, kas nelaikā izmanto savu brīvību, kuras dēļ vājākais nonāk nemierā un neskaidrībā par Evaņģēliju un pieņem dzīvesveidu, par kura nekaitīgumu tam nav pilnīgas pārliecības. Kristiešiem nevajadzētu būt par iemeslu šādām lietām, bet drīzāk apņemties nekad nevest savu brāli apmulsumā.