141. E.Grīslis. Pārdomas par Efez.5:28 

„Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu.” Pāvila vēstule efeziešiem 5:28

***

No senām un sliktām paražām nav viegli atsvabināties. Kad vēl trūka tehnoloģijas un par spēka avotu galvenokārt uzskatīja cilvēka rokas ( un zirga muguru), tad vīrieši, fiziski spēcīgāki, varēja sevi iedomāties par pirmās šķiras cilvēkiem un sievietes nobīdīt otrā vietā. Nu jā, kad jāceļ smagi koferi, vēl aizvien parādās vīrieša un sievietes fiziskā nevienlīdzība! Bet no šāda viena sīciņa dzīves aspekta iztaisīt veselu divvērtību teoriju ir neprāts. Bet pie šāda neprāta daudziem patīk turēties vēl šo baltu dienu. Vai neprātam var ierunāt prātu ar argumentiem? Dažreiz to var, un tādēļ Pāvils mēģina skaidrot, ka kristīgā ģimenē nav kunga un kalpones, bet ir vienlīdzība. Protams, nav arī kundzes un kalpiņa! Pāvila salīdzinājums ar savu miesu ir ļoti uzskatāms. Maza operācija ir tikai tā, ko izdara kādam citam. Pat sīciņa skramba sāp! Kad sāp zobi, galva vai kauli, saprātīgi cilvēki meklē medicīnisku palīdzību. Tikai vieglprātīgi cilvēki mūsdienās turpina smēķēt. Uzskaiti varētu turpināt, bet mēs saprotam: saprātīgs cilvēks tiešām rūpējas par savu miesu, jo viņš ir šī miesa! Arī sieva un vīrs ir vienība, viena būtība. Viena prieks ir otra prieks, viena sāpes ir otra sāpes. Mēģināt otru pazemot, izkalpināt, atstāt otrā vietā un citādi kaut kā atbīdīt sāņus nav iespējams, ja pastāv vienība, mīlestība un ticība. Jo ko mēs darām tam otram, sievietei vai vīrietim, mēs galu galā darām paši sev, savi eksistences vienībai!

***

Mīļais Jēzu! Dāvā man Tavu svētību, lai Tava mīlestība neizplēnē vārdos, bet parādās arī manā dzīvē, it sevišķi ikdienas darbos un lēmumos. Āmen.