141. dziesma 

Dāvida dziedājums.

Kungs,

Tevi saucu-

steidzies pie manis,

ieausies manā balsī,

kad saucu uz Tevi!

(2) Lai mana lūgšana atzīta

Tavā priekšā

par kvēpināmo upuri,

mana delnu pacelšana-

par vakarupuri!

(3) Liec, Kungs, sargu

manai mutei

un uzraugi

manu lūpu durvis,

(4) nevērs manu prātu

uz ļaunām runām,

uz negantiem darbiem

kopā ar ļaundariem!

Kaut es neēstu

no viņu kārumiem!

(5) Ja zveltu man Taisnais,

Tā – žēlastība!

Ja rātu mani,

Tā – svaidāmā eļļa,

mana galva

tās nevairītos!

Arvien mana lūgšana-

pret viņu ļaundarību!

(6) Tos atdos klintij,

viņu soģim!

Tad tie dzirdēs,

cik mani vārdi jauki!

(7) Kā dzirnekmens,

sadauzījies uz zemes,*

izsvaidīti mūsus kauli

pie nezemes vārtiem!

(8 ) Uz Tevi,

Kungs, mans Kungs,

raugās manas acis,

pie Tevis tveros –

neatsedz mani tiem!

(9) Pasargā mani no cilpas,

ko tie man liek,

un no ļaundaru slazdiem!

(10) Lai visi negantie

krīt savos tīklos,

bet es paglābjos!

_________________________________________

* Vai: Kā kad zemi vago un ar.