13.septembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana (Ef. 2:8).

Žēlastība ir nozīmīgs atslēgas vārds pestīšanas mācībā, un tāpēc tas jāaplūko pamatīgāk. Tas ir šķietami viegli saprotams jēdziens tikmēr, kamēr par to ir tikai jādomā un jārunā, bet, tiklīdz cilvēks saskaras ar tā pielietojumu dzīvē un tiklīdz no tā ir atkarīga mūsu mūžīgā svētlaime vai pazušana, tā mums vairs nav neviena grūtāk saprotama un ticama vārda kā – “žēlastība”.

Mācība par žēlastību ir būtiska daļa no mācības par Dievu, un pareizi pazīt Dieva žēlastību – tā ir mūžīgā dzīvība. Pirmkārt, visā pasaulē valda bieza tumsība attieksmē pret Dieva žēlastību, jo pasaule uzskata, ka Dieva žēlastība nozīmē to, ka Viņš nebūs tik bargs pret vājo un nepilnīgo cilvēku. Kāds sacīs: “Bet Dievs taču ir žēlīgs un nedusmosies par mūsu vainām.” Tāds ir žēlastības sprediķis, ar ko vecā čūska iemidzina un pieviļ visu pasauli. Šādi Dieva žēlastība tiek attēlota kā sava veida vājība, kas iznīcina Dieva taisnības un patiesības spriedumus.

Bet Svētie Raksti par Dieva žēlastību māca ko citu, ko tu sapratīsi no Kristus asins sviedriem, ciešanās noliektās galvas un skaļā sauciena pie krusta. Tāpat mēs to mācāmies no Jeruzalemes krišanas un visām briesmīgajām lietām, kas piemeklēja Dieva tautu, kad apzināmies, ka neviens mats nenokrīt no galvas bez mūsu Tēva ziņas (Mt. 10:29).

Dieva žēlastība nav piekāpība vai vājība. Tas tiesa, ka Dieva sirdī ir neaptverama mīlestība un žēlastība pret mums visiem, taču to nedrīkst pretstatīt Viņa tikpat lielajai un absolūtajai taisnībai. “Tiesa un taisnība ir Tava troņa pamati; žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā” (Ps. 89:15). Neviens nevar iegūt Dieva žēlastību, ja tā nav pilnīgā saskaņā ar Viņa taisnību. Kristus var raudāt par Jeruzalemi, bet Viņš nevar to izglābt, jo tā nevēlas klausīt Viņa balsi.

Kad mēs runājam par Dieva piedodošo žēlastību, kurā cilvēks tiek pieņemts Viņa vienībā un draudzībā, mums vienmēr jāapzinās, ka šī žēlastība nekad netiek dota ārpus Kristus. Bet, ja cilvēks ir Kristū un viņam dots viss, ko Kristus darījis, tad viņam ir arī absolūta Dieva žēlastība, draudzība un mīlestība. Un, tā kā nekāda žēlastība netiek dota ārpus Kristus, bet vienīgi saskaņā ar Viņa nopelnu, tas nozīmē, ka tiem, kas ir Jēzū Kristū, nekādi darbi, grēki un necienība netiks pieskaitīti. Tāda ir žēlastība.

Žēlastība ir pilnīgs pretstats jebkādam uzsvaram uz darbiem un nopelniem. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, lai saprastu, kas ir žēlastība. Apustulis saka: “Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom. 11:6). Bet, ja pēc darbiem, tad vairs ne no žēlastības, citādi darbi vairs nebūtu darbi. Un vēlreiz viņš saka: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna” (4:4).

Šeit žēlastība un pienākums ir nolikti viens otram pretī kā kontrasti. Un atkal: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos” (Ef. 2:8–9). No visiem šiem tekstiem mēs redzam, ka žēlastība un darbi, žēlastība un nopelns ir pretēji viens otram, jo tie izslēdz viens otru.

Svētie Raksti māca, ka cilvēks top attaisnots un glābts vienīgi no žēlastības, un tāpēc tie, kas bauda šo žēlastību, ir jāuzskata par tādiem, kuriem ne tikai nav nekādu tiesību uz šo dāvanu, bet tie pat ir pelnījuši Dieva sodu un dusmas. Un, kamēr vien viņi dzīvos virs zemes, tie paši nebūs pelnījuši neko labu, ja vien Dievs pret tiem izturētos saskaņā ar nopelniem. Pilnīga taisnība prasa pilnīgu svētumu, bet cilvēkā ir vieni vienīgi nemitīgi grēki.

Kamēr vien tas ir tikai mācības jautājums, to visu ir diezgan viegli saprast. Bet, kad Dievs ir uzmeklējis cilvēku un atmodinājis viņu no miega, tad viņš sāk just un saprast dziļo, milzīgo grēka samaitātību savā iekšējā būtībā, domās, vēlmēs un jūtās. Viņš apzinās, ka vecā sirds vienmēr vēlas iet aplamos ceļos un miesa ir pilna grēcīgām iekārēm, kas, Svētajam Garam darbojoties viņā, atklājas arvien skaidrāk un sāpīgāk.

Tā ir patiesi grūta māksla saprast žēlastības būtību, kuru nekavē un neatceļ pat visa mūsu samaitātība. Jo, tā kā bauslība ir rakstīta cilvēkā un Dieva lielā žēlastība vēl vairāk uzsver visas Dieva prasības dvēselei, tad grēka iekšējās apsūdzības kļūst vēl jo sāpīgākas. Tādā pat veidā – jo lielāka kļūst Dieva žēlastība, jo grēks kļūst biedējošāks un cilvēks necienīgāks.

Un, kad ienaidnieks vairs nespēj paturēt cilvēku snaudā un vieglprātībā, tas nemitīgi cenšas novest viņu izmisumā un mokās un izmanto tam visus pieejamos līdzekļus. Vispirms viņš arvien pūlas iekvēlināt cilvēkā atlikušo grēku un tad ar visiem Dieva draudu vārdiem biedēt un mocīt dvēseli, aizmiglot domas par Dieva žēlastību un nemitīgi norādīt uz Dieva svētumu un dusmām pret grēku.

Lai saglabātu vārdu “žēlastība” tā patiesajā un pilnajā izpratnē, ir nepieciešama gudrība, kas sniedzas pāri cilvēka prātam un

saprašanai. Kaut Dievs ikvienu kristieti pasargātu no ilūzijām, ka tas šai sakarā ir apguvis visu! Tāpēc, ka visi patiesi svētie

šai ziņā allaž paliek vienīgi skolnieki un mācekļi, ko viegli var redzēt visās viņu nopūtās, izbīlī, agonijā un bēdās, par kurām

lasām Dāvida psalmos un visu svēto vēstures stāstos.