13.jūnijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības (Fil. 3:9).

Kad Pāvils saka: “Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” (2. Kor. 5:15), viņš vienlaikus saka: “Tā kā viens ir piepildījis bauslību par visiem, tad visi ir piepildījuši bauslību.” Apustulis skaidri saka, ka Kristus bija nolikts zem bauslības, lai izpirktu tos, kas atradās zem bauslības! Tātad bauslību piepildījis viens par visiem.

Ja es vēlos būt kristietis, no sirds ticēt un godāt Dēlu, tad man ir jāsaka: “Es esmu pilnībā izpildījis bauslību. Es esmu pilnīgi brīvs no vainas. Bet skaidrs, kas tas noticis nevis manī un manā personā, bet pateicoties manam Galvotājam, Vidutājam un Vietniekam Kristum. Es būtu pelnījis, ka mani raida galējā tumsībā, ja nepagodinu Viņa nopelnu un neuzskatu sevi par taisnu Kristū. Jo neticēt tam nozīmē to pašu, ko sacīt: Kristus nav paveicis darbu, ko uzņēmās, Viņš nav izpildījis bauslību un cietis sodu par mūsu grēkiem, vai arī: tas nav noticis mūsu dēļ, bet Viņa paša dēļ!” – Vai tā būtu kristīga ticības apliecība?

Iedomājies nelaimīgu kalpu, kas izpostījis valdnieka īpašumu un iemests cietumā sava lielā parāda dēļ. Bet lielā žēlastībā un sirsnīgā labvēlībā valdnieka dēls aizlūdz par nelaimīgo cilvēku, samaksā viņa parādu un pats izcieš sodu cietumā, kas bija piespriests kalpam. Un valdnieks to pieņem.

Vai iespējams, ka no kalpa vēlreiz tiks piedzīts šis parāds? Ko darīs nabaga kalps? Vai tas nekritīs pie valdnieka dēla kājām un ar prieku un pateicību nesacīs: “Tu visu labi esi darījis. Tavs veikums ir pietiekams un mūžam visu izlīdzinājis!”

Vai tas nebūtu liels noziegums un grēks pāri visiem grēkiem, ja kalps vēl domātu un sacītu: “Jā, bet es tomēr neesmu izcietis sodu un samaksājis parādu no saviem līdzekļiem. Kā es varu būt drošs, ka nepalikšu cietumā?” Vai tas nav tas pats, kas sacīt: “Kas zina, vai var uzticēties ķēniņa un viņa dēla vārdiem un darbiem?”

Dieva vārds saka skaidri: “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā” (Rom. 8:3)! Un vēl: “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” (Gal. 4:4–5). Te skaidri sacīts, ka Dievs sūtīja Savu Dēlu, lai darītu to, ko bauslība nespēja! Dievs nolika Viņu zem bauslības! Tā Viņš atradās mūsu cietumā, “lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība”.

Tas nav sapnis vai fantāzija, bet mūžīga un dievišķa patiesība, kas kopš pasaules iesākuma visos Svētajos Rakstos ir atklāta kā pati svarīgākā lieta, proti – ka Dievs deva Savu Dēlu, lai Viņš būtu mūsu Starpnieks un Glābējs. Viņš pats par bauslību saka: Es esmu nācis to piepildīt (Mt. 5:17). “Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti” (Jņ. 17:19). “Raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts, Tavu prātu darīt, ak, Dievs!” (Ebr. 10:7). “Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr. 10:10).

Kā mēs rīkosimies? Tas, ka Dievs mums ziedojis Sevi bauslības piepildīšanai, ir nepārprotami kaut kas augsts un dižens. Visās lietās Dievs mums bijis pārāk liels, brīnumains un neizprotams. Vai mums nevajadzētu to pieņemt kā bērniem un Viņam pateikties? Ar sirds prieku un mīlestību mums jālieto šo godības pilno brīvību un vaļsirdīgi, priecīgi un labprātīgi – kā bērniem – jāmīl un jākalpo savam žēlastības pilnajam Tēvam, darot visas labās lietas, kas no žēlastības mums dotas. Bet pāri visam mums jāzina, ka mūsu taisnību Dieva priekšā veido kāda Cita darbi. Un tālab šī taisnība paliek un nesarūk pat tad, kad mūsu darbi ir visnožēlojamākie. Un šīs taisnības dēļ mūsu grēki mums netiek pieskaitīti.