121. Pasaka par filozofu, kam patika skatīties spogulī 

Reiz dzīvoja kāds filozofs. Viņš bija sarakstījis daudz grāmatas un šķita sev ļoti gudrs. Viņam bija ko teikt par Dievu, par pasauli un daudz ko citu.

Reiz kādu rītu viņš skuva bārdu pie spoguļa. No spoguļa viņam pretī raudzījās vīrs ar nogurušām acīm un saziepiētu seju.

“Sveiks, man draugs!” filozofs pateica un pēkšņi sāka domāt: “Kas ir tas, ko es redzu?”

Visas viņa koncepcijas pēkšņi sabruka, un viņš bija pilnīgi apjucis. Viņš bieži stāvēja spoguļa priekšā un domāja: “Vai šis attēls ir reāls vai nav?”

Atbildi uz šo jautājumu viņš tā arī neatrada, kļuva vecs, nomira un nonāca Dieva priekšā.

“Kas ir tas, kā man pietrūka?” viņš jautāja Dievam.

“Kāpēc es nespēju atbildēt uz tik vienkāršu jautājumu?”

“Cilvēka prātam tas nav vienkāršs jautājums,” Dievs viņam atbildēja. “Skatoties spogulī, tu saprati vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē.”