12.novembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Mana valstība nav no šīs pasaules (Jņ. 18:36).

Šīs pasaules valstību mēs redzam ar savām acīm. Tā nāk ar ārišķību, spožumu, prestižu, spēku, armijām, ieročiem, tituliem un visa veida rūpēm par ārēju un miesīgu dzīvi. Turpretī Kristus valstība ir garīga un neredzama valstība, cilvēka acīm neievērojama un nicināma. Tā nekalpo šai dzīvei, bet mūžīgai dzīvei un nākamajam laikmetam.

Visas šīs pasaules valstības nespēj izvairīties no paša lielākā ļaunuma, garīgā un mūžīgā posta. Ja vien cilvēki nav patvērušies pie Kristus un saņēmuši Viņa glābšanu, grēks pārņem savā varā pat visspēcīgākos valdniekus. “Šīs pasaules valdnieks” velns spiež sev kalpot visus ķēniņus un valdniekus. Nāve liek ikvienam valdniekam nolikt savu zizli un to apglabā. Pazušana ķer neticīgu ķēniņu tikpat nežēlīgi kā ikvienu citu cilvēku.

Šīs pasaules valstība nesniedz glābiņu no mūžīgā ļaunuma, bet to sniedz tikai Kristus valstība. Tomēr Kristus valstībai šai pasaulē nav nekāda prestiža, jo cilvēku acīs tā ir nožēlojama, gluži kā tās Valdnieks, kas Poncija Pilāta priekšā tika apspļaudīts, nicināts un zaimots. Viņa valstība šķiet nekam nederīga, jo nepasargā no pasaules nicinājuma, ļaužu tirānijas, krusta un ciešanām, no grēka un velna kārdinājumiem un visādiem pārbaudījumiem, kas mūs agrāk vai vēlāk piemeklē.

Taču tikai Kristus valstība glābj no Dieva dusmām un mūžīgās nāves, no grēka varas un grēka kārdinājuma, no velna valstības un viņa lielā spēka, no elles un mūžīgās uguns. Kas tic Kristum un dzīvo Viņa valstībā, nemirs nemūžam. Jo ticīgo patiesā dzīve sāksies tikai tad, kad miesīgā nāve izbeigs cilvēka nožēlojamo eksistenci virs zemes – līdzīgi Kristum, kas nogalināts tūlīt devās Savā godībā. Tāda ir Kristus valstība, un to izsaka vārdi: “Mana valstība nav no šīs pasaules.”

Lai paša Ķēniņa tēls to dziļi ieraksta mūsu sirdīs. Kristus pazemojums un ciešanas mūsu acu priekšā ir jāattēlo tik aizkustinoši, lai kristieši vienmēr Viņā saskatītu priekšzīmi savam ceļam caur ciešanām uz godību..

Tādēļ tev ļoti dziļi un pamatīgi ir jāaplūko šis Ķēniņš, kas ir visspilgtākais šīs valstības piemērs un tās būtības atklājējs. Sevišķi rūpīgi mācies saglabāt skaidru skatu uz pretstatiem, kādi ir Kristū – pretstatiem starp ārējo izskatu un iekšējo būtību.

Redzi, kāds Viņš dižens un godības pilns Cilvēks! Bet cik dziļi Viņš tiek pazemots, cik nožēlojams ir Viņa izskats! Savā personā un būtībā Viņš ir dižais “godības Ķēniņš”, vienpiedzimušais Tēva Dēls, kuram Tēvs – arī kā Cilvēkam – ir piešķīris visu varu debesīs un virs zemes (Mt. 28:18) un vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārda priekšā locītos visi ceļi kā debesīs, tā arī virs zemes un pazemē un ikviena mēle apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu (Fil. 2:9–11). Tāds ir šis Ķēniņš.

Bet cik daudz no šī diženuma ir ārēji redzams? Viņš piedzima kūtī. Visas Savas dzīves laikā Viņš “bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās” (Jes. 53:3). Tik nabadzīgs, ka lapsām ir alas un putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt (Mt. 8:20). Kad Viņš veica Savu ienākšanu Jeruzalemē, kuru pravieši bija pravietojuši, Viņš jāja uz aizlienēta ēzeļa un ēzeļmātes kumeļa, kura sedli bija Viņa nabadzīgo mācekļu drēbes.

Vai tāds ir godības Ķēniņš, ko pravieši apdziedāja kopš pasaules sākuma? Jā, tāds patiesi ir godības Ķēniņš, kas varens cīņā (Ps. 24:8). Tomēr pagaidām šo godību nevar saskatīt, tāpēc mums nav jābrīnās, ka visiem bija kārdinājums izsmiet Viņa titulu “Ķēniņš” un sacīt: Viņš ir ubagu ķēniņš.

Bet kāds ir Ķēniņš, tāda arī Viņa valstība! Tā ir galēju kontrastu valstība – liela godība un majestāte, ko apsedz pēdējās skrandas. Viņa valstība ir taisnības un miera valstība, un vienlaikus tajā arvien ir atrodams grēks, cīņas un nemiers.

Viņa ticīgajiem Dieva priekšā ir dota vislielākā žēlastība un gods, un tie ir paša Dieva bērni, “dēli un meitas, saka visuvarenais Kungs”. Jā, mēs esam Kristus brāļi un līdzmantinieki un spīdēsim kā saule mūsu Tēva valstībā. Taču virs zemes mēs nereti staigājam tā, it kā savu grēku dēļ atrastos zem Viņa dusmām. Šādos brīžos mums jāatceras mūsu Ķēniņa veidols, jo tas patiesi piederas Viņa valstībai šai pasaulē, ka Viņa lielā žēlastība un godība ir apslēpta zem posta un niecības, lai tā mēs pastāvīgi varētu vingrināt savu ticību.