12.marts – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tad čūska teica sievai: “..bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu” (1. Moz. 3:4–5).

Iedziļinies šais vārdos! Kāda viltīga divdomība un čūskas krāpšana! Te velns ir ietērpies gaismas tērpā. Viņš šķiet pavisam jauks, pārvērties par gaismas eņģeli. Viņš nesaka Ādamam un Ievai: “Neklausieties nemaz, ko Dievs saka!” Gluži otrādi – viņš piesauc Dievu par liecinieku tam, ko pats saka, un Dieva vārdu liek par pamatu. Viņš izskaidro koka nosaukumu, ko Dievs bija devis. Aizliegumā Dievs to bija nosaucis par “laba un ļauna atzīšanas koku” (1. Moz. 2:9).

Velns tikai grib paskaidrot, ko tas nozīmē. “Dievs ir pieļāvis,” viņš saka, “jau pašā šā koka nosaukumā, ka ar tā palīdzību cilvēks iegūst zināšanas par labu un ļaunu, zināšanas, kas ir pašam Dievam. Tāpēc, kad jūs ēdīsit no tā, “jūs būsit kā dievi, zinādami labu un ļaunu”. Tās visas ir fantastiskas lietas: būt kā pašam Dievam, tik gudram un apgaismotam – vai tas būtu kas ļauns? Tas ir neiespējami, ka Dievs, zinādams visas šīs lietas, būdams labs un žēlsirdīgs Tēvs, varētu jums aizliegt ēst no šī koka!” Daži sātana dziļumus (Jņ. atkl. 2:24) ir izpratuši tieši šādi.

Citi domā, ka velns vēlējies radīt aizdomas par Dieva nenovīdību, ka Viņš nav gribējis cilvēkiem dot laimi un godību. Velns gribēja laupīt viņiem pārliecību par Dieva mīlestību un labvēlību pret viņiem. Abi šie uzskati ir savienojami, tā ka Ieva varēja spriest: “Ja Dievs zina, ka, ēdot šo augli, mūsu acis tiks atvērtas, tad Viņš nevar mums aizliegt to ēst. Mēs būsim pārpratuši Viņa vārdus. Jo vai tad šāda pavēle saskan ar Viņa labestību un mīlestību? Bet, ja Viņš patiešām aizliedzis šo augli ēst, mēs varam secināt, ka Savā attieksmē Dievs ir nenovīdīgs.”

Kādi sātana dziļumi! Vēl skaidrāk tie atklājas, atceroties, ka šiem briesmīgajiem meliem viņš ir piejaucis patiesību, ko izkropļojis un aizsedzis ar divdomīgiem vārdiem. Tā, piemēram, velns apsola, ka viņu acis tiks atvērtas. Tas it kā solīja neparastu gudrību un saprātu, ko viņi iegūs, bet pats, bez šaubām, labi apzinājās bēdīgās sekas, ko viņi pieredzēs no grēka un tam sekojošā soda. Lielākais no visiem kārdinājumiem un smagajiem kritieniem, kas dziļi ietekmējis Ādama bērnus un vēl joprojām ir visas garīgās samaitātības avots, ir velna iedvestais cilvēka lepnums, neatkarība un sevis celšana dieva kārtā.

Jau pirmajos velna vārdos: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” ir doma: “Jūs esat visspožākās Dieva radības, valdnieki pār visu pasauli, vai tad jums ir kādi ierobežojumi? Vai jums nav pilnīga brīvība?” Pieaugot kārdinātāja nekaunībai, tas skaidri pasaka: “Un jūs būsit kā Dievs vai dievi.” Tas nepārprotami norāda: “Jūs būsit kā Dievs ar pašu zināšanām par labo un ļauno, ar pašu spēkiem un nopelniem, nevis ar žēlastību vai Dieva

dāvanu.”

Meli iegūlās jo dziļi cilvēkā un atstāja paliekošas pēdas Ādama pēcnācējos, un tās vēl šodien nemitīgi jūtamas. Nenoliedzami būtiska ir čūskas izraisītā ziņkārība, kas īpašā veidā veicināja cilvēku lielo un briesmīgo krišanu. Luters saka: “Patiesībā tā ir velna pretdabīgā inde, kas cilvēkam rada vēlēšanos būt gudrākam, nekā Dievs viņam vēlējis.” Nekas cits nav padarījis cilvēkus tik garīgi aklus un nekrietni naidīgus pret Dievu un Viņa gribu kā gudrības augstprātība. “Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi” (Rom. 1:22), pat arī ja viņiem piemīt liela gudrība. Apustulis norāda, ka zināšanas ir darījušas tos uzpūtīgus (1. Kor. 8:1). Intelekta un zināšanu lielā bagātība kļūst par spēcīgu kārdinājumu uz pašgudrību un vēlmi darīt sevi par dievu.

Un līdz ar to cilvēks dodas arvien tālāk no Dieva gudrības. Jo Dievs lepnajiem turas pretī (1. Pēt. 5:5) un apslēpj Savu gaismu no viedajiem un pārgudrajiem. Bet, kad Dievs atraida cilvēku, tad ar viņu ir cauri un viņš krīt no vienas muļķības otrā. Luters saka: “Tad viņš iegūst tādu gudrību, kas grēku uzskata par taisnību un lielāko muļķību vērtē kā lielāko gudrību. Jo velnam ir paradums novest visu līdz galam, ka – jo tālāk cilvēks atkāpjas no Dieva vārda, jo gudrāks un izglītotāks tas sev šķiet.”