12.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā (Lk. 13:3).

Tu saki: “Bet te taču rakstīts: “Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Atgriešanās taču nenozīmē to pašu, ko labošanās, svētdarīšana un sava ļaunuma izravēšana, jo cilvēks ir nespēcīgs šais lietās, pirms tas nav “uzpotēts Kristum” un saņēmis svētdarītāju Garu. Bet no mums tiek prasīta īsta atgriešanās, t. i., sirdsapziņas sāpes, grēknožēla, noskumšana par grēkiem. Es baidos, ka manī nav tādas atgriešanās, kādai tai jābūt. Pārāk bieži esmu ciets un akls. Kā tad lai es ticu?”

Atbilde: tas tiesa, ka no mums tiek prasīta atgriešanās. Tā sākas ar grēka apjaušanu un tad, patiesi cenšoties atgriezties, cilvēkā rodas grēkatziņa, garīga nabadzība un pašpaļāvības izskaušana. Bet, lai tu būtu pārliecināts, vai tava atgriešanās ir tāda, kādai tai jābūt, tev ir jāzina tās mērķis. Jo īsts ir tikai tas, kas sasniedz savu mērķi.

Tagad tu jautā: kas ir atgriešanās mērķis? Pirmais un galvenais mērķis ir nevis izpatikt Dievam un izpelnīties apžēlošanu, bet vest grēcinieku pie Kristus. Pāvils liecina, ka bauslība ir tikai mūsu audzinātāja, lai vestu pie Kristus un mēs ticībā kļūtu attaisnoti (Gal. 3:24).

Tādēļ, ja tu dodies prom no Kristus pasaulē un tās pašpārliecinātībā un paliec bez pestīšanas atziņas, tad acīmredzot tava grēkatziņa ir bijusi pārāk niecīga. Ja tu meklē glābiņu savos mēģinājumos laboties grēknožēlā, lūgšanās utt., tu vēl neesi iepazinis grēku tā, kā tas pienākas.

Bet, tiklīdz tu sāc raizēties par Dieva žēlastību, nerodi mieru pasaulē un negūsti mierinājumu sevī, darbos, grēknožēlā un lūgšanās, tā tu meklē patvērumu vienīgi Kristus žēlastībā. Tāda ir īstena atgriešanās, kas sasniedz savu mērķi. Un tās mērķis ir vest pie Kristus. Viņā tu esi glābts un svētīgs, − jo tu esi nonācis patvēruma pilsētā. “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība” (1. Jņ. 5:12).

Pareiza grēkatziņa sagraus tavas iekšējās ilūzijas, un pašam sevī tev vairs nebūs nekāda mierinājuma. Jo visam mierinājumam, kas ir tevī, jātop paņemtam prom. Īsta atgriešanās patiesībā ir vilšanās par savu atgriešanos. Jā, tad tu jūti savu sirds cietību, pārdrošību, dziļo iekšējo samaitātību, jo tu vairs nepadodies mainīgajām izjūtām, bet saproti, ka esi ciets, pārdrošs, bezdievīgs, pazudis un nolādēts cilvēks. Tikai tad viss gods par tavu glābšanu pienākas vienīgi Kristus asinīm.

Īsi sakot, ja tu jautā − cik lielai jābūt grēkatziņai? Tad jāatbild − nevis lielai, bet pietiekamai, lai apjēgtu, ka tu nespēj dzīvot ārpus Kristus un iegūt mieru, negūstot glābiņu Viņā. Nav prasīts nekas vairāk un nekas mazāk. Nav pareizi domāt, ka grēknožēla nāk pa priekšu ticībai un tikai vēlāk seko laiks ticībai, mieram, priekam un īstam svētumam. Nē! Galvenais ir tas, ka tu sāc ticēt Kristum un tad seko Viņam, ik dienas atgriežoties no grēkiem, un tava grēkatziņa arvien pieaugs.

Viens no smalkākajiem un bīstamākajiem velna trikiem ir šāds: ir sastopami cilvēki, kas tic Dieva vārdam un grib piedzīvot tā spēku savā sirdī un dzīvē, taču kādi grēki apgrūtina viņu sirdsapziņu, un velns viņiem ir iedvesis šādas domas: “Evaņģēlijs gan ir patiess un žēlastība − liela, grēki top piedoti un grēcinieki iemanto žēlastību. Taču tavs gadījums ir atšķirīgs, jo tu skaidri apzinies, ko esi izdarījis. Ja viena vai otra lieta (kas attiecas uz grēkiem pret piekto, sesto vai septīto bausli) nebūtu pastrādāta, tu varētu iegūt žēlastību. Bet nu tu esi izņēmums!” Redzi! Šis “izņēmums” ir vecās čūskas visindīgākie meli. Velns ir “melis” un “slepkava jau no iesākuma”.

Patiesība ir tāda, ka nav izņēmumu un nav īpašu apstākļu. Izmisušam grēciniekam, kas saņem Kristu ticībā, Viņa asinis vienmēr būs bagāts un varens izpirkums. Tas ir Evaņģēlija galvenais saturs, kas apstiprināts Vecās un Jaunās Derības vārdos un piemēros. “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna” (Jes. 1:18). Spilgts piemērs tam ir Dāvids, kas bija pārkāpis laulību un nogalinājis, kā arī Manase, laupītājs pie krusta, sieviete, kura bija daudz grēkojusi, Pēteris, kas noliedza To Kungu, un daudzi citi.

Jā, tieši šādās smagās situācijās, kad palīdzēt nespēja neviens ne debesīs, ne virs zemes, Dieva Dēls nāca cilvēka miesā, izlēja Savas asinis un mira, lai “neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16).