12.07. Ikvienam – ikdien, ir vajadzīgs Dieva Vārds! 

7.decembris

Kad Mans Kalps nāks – saka tas Kungs – ,

Viņam būs sekmes.

Viņš stāvēs augstāk par visiem,

kuri ir vareni vai nozīmīgi cilvēki

Lai gan daudzi būs sašutuši, kad tie Viņu redzēs, jo Viņš ir neglīts, -

ne kā citi cilvēki. Un tomēr Viņš radīs izbrīnu daudzās tautās.

Ķēniņi apklusīs savās runās, stāvot Viņa priekšā.

Jo kas tiem nekad nebija stāstīts,

to tie redzēs, un ko tie nekad nebija dzirdējuši,

tas tiem tagad kļūs skaidri saprotams.

Bet kas tic tam, ko Dievs runā? Kas saprot, ko Dievs dara?

Viņš, Tā Kunga Kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā

kā atvase un kā saknes dzinums izkaltušā zemē.

Viņam nebija nekāda izskata nedz arī kāda skaistuma,

lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu.

Taisni otrādi:Viņš bija nicināts,

ļaudis no Viņa vairījās;Viņš bija vīrs, kam nebija svešas sāpes

un kas bija norūdīts ciešanās; tāds kura priekšā aizklāja vaigu,

tā nicināts, ka mēs Viņu par neko neturējām.

Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas,

un mūsu sāpes Viņš bija uzņēmies Sev. Kurpretī

mēs Viņu uzskatījām par sodītu un Dieva satriektu, un nomocītu.

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu un grēku dēļ.

Mūsu sods bija uzlikts Viņam, mums par atpestīšanu.

Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

Viņš tika sodīts un spīdzināts,

Viņš padevās un neatdarīja Savu muti, -

kā jērs, ko ved nokaušanai un kā aita,

kas paliek klusa sava cirpēja priekšā.

Tāpēc, ka Viņš saprata Diev domas un pildīja Dieva gribu,

Viņš ,Taisnais, Mans Kalps,

daudziem atvērs durvis, lai tie saprastu Dievu!

Jesaja 52:13-15; 53:1-7,11

13 Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts.14 Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies,- jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem,-15 tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un, ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams.

53:1 Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis?

2 Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.3 Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.4 Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.5 Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.6 Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.7 Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.

11 No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.