118. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.12:2-4 

„Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina – tas tika aizrauts trešajās debesīs. Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, to Dievs zina – Tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 12:2-4

***

Pāvilam ir bijuši dziļi garīgi pārdzīvojumi, mistiskā saskarē ar pašu Dievu. Šādi ekstāzes pārdzīvojumi nenotiek katru dienu, bet nav arī pārāk reti. Kā varam zināt, ka šāds pārdzīvojums tad tiešām ir noticis un nav tikai safantazēts? Vispirms, Pāvils apliecina, bet ne detaļās. Dieva priekšā cilvēks neievēro situācijas sīkumus, bet ir apžilbināts ar Dieva žēlastības varenību. Otrkārt, par īstiem gara pārdzīvojumiem runājot, nekad neizceļ sevi (Pāvils saka: „ar sevi pašu es nelielīšos, kā vien ar savu nespēku, 12:5). Beidzot lielais pārdzīvojums izpaužas lielos mīlestības un ticības darbos. Kas vien ir intensīvi pārdzīvojis Dieva tuvību, kļūst darbīgs, un arī pazemīgs, jo spilgti apzinās, kas viss sasniegtais un paveiktais ir paša Dieva dāvana. Tādēļ pārdzīvojumi netiek meklēti kā garīgas izpriecas, bet gan kā garīga darba spēka avots! Sajūsma, pārdzīvojums, iekšējs satraukums, pat asaras, varbūt tiešām netiek pietiekoši mūsu baznīcā cienītas un koptas. Mēs esam redzējuši histēriskus un fanātiskus cilvēkus, kas mūs ir atbaidījuši. Bet, no nenobridušām un seklām galējībām sargājoties, nevairīsimies no Dieva tuvības svētceres uguns!

***

Mīļais Jēzu! Gaismo manu sirdi, manu dzīvi un manus darbus. Vadi mani un pacel manu sirdi pie Tevis uz augšu, lai es Tavā gaismā redzētu gaismu. Āmen.