117. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor. 11:14-15 

„Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 11:14-15

***

„Spēlēt teātri” ir liela māksla. Īsti aktieri ir tie, kas savu lomu liekās dzīvojot un skatītājus spēj pārliecināt, ka viņi ne tikai atkārto kādas personas vārdus un kustības, bet arī savos sirds dziļumos pārdzīvo visu teikto. Šādu patiesu, pirmās šķiras aktieru nav daudz. Pat Holivudā, kur izlase ir liela, bieži vien redzam spēlējot gaužam kokaini un tāpēc aprobežoti. Ja gadās uz skatuves redzēt īstus amatierus, tad viss priekšnesums reižu reizēm izsauc smieklus, vai arī žāvas. Ja nu teātra spēlēšana ir tik grūta lieta, kādēļ tad cilvēki savā ikdienas dzīvē meklē liekuļot? Kādēļ cilvēki neapzinās, ka viņu liekuļošana ir acīmredzama? – Mūsos vēl daudz kas palicis no bērnības, kad apklājām seju ar rokām un teicām: „Meklē mani!” Un mūsu dzīvē savu iespaidu ir arī atstājis iedzimtais grēks, šī tieksme sevi izcelt pirmā vietā, neskatoties uz līdzekļiem. Tā mēs tēlojam tos, kas neesam un solam to, ko nespējam dot. Bet mūsu darbi atklāj mūsu dvēseles. Ātrāk vai vēlāk mūsu dzīves stils skaidri un nepārprotami apliecina mūsu ticību un mīlestību, vai to trūkumu.

***

Mīļais Kungs Jēzu! Lūdzu, dāvā man savu žēlastības spēku, lai es dzīvi dzīvotu un nevis sapņotu, būtu patiess un nevis tikai patiesības tēlotājs, un visu laiku paturētu vērā, ka Tava acs redz arī mūsu sirdīs un domā. Āmen.