110. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.5:1 

„Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 5:1

***

Pāvils savu laicīgo iztiku nopelnīja ar telšu gatavošanu. Viņa apkārtnes cilvēki teltis pirka nevis vasaru atvaļinājumiem, bet tajās dzīvoja. Un kad nomadu cilšu ganāmpulki bija noēduši tuvumā esošo zāli, tad bija jāpārceļas uz citu vietu, nojaucot un tūlīt atkal uzceļot telti jaunajā vietā. No šī viņa laikos visiem tik saprotamā salīdzinājuma Pāvils paskaidro par mūsu eksistenci. Arī tā turpināsies Dieva pļavās, kad šīs zemes takas būs pietiekami izstaigātas. Bet šim turpinājumam būs arī sava noteikta atšķirība. Teltis, kaut arī labi gatavotas un rūpīgi novietotas, tomēr ir samērā nestabilas. Debesīs mūs sagaidīs kārtīgi mājokļi Dieva lielajā ēkā. Un lai nebūtu nekādu pārpratumu par šo kvalitatīvo pārmaiņu uz augšu, Pāvils pasvītro, ka šis mūžības mājoklis nebūs cilvēku, bet paša Dieva darināts – tātad absolūti stabils un visā ziņā izturīgs. Cilvēcīgā vēlme pēc sava kaktiņa un sava stūrīša tā nu tiks brīnišķīgi piepildīta ar uzviju. Mēs saprotam šāda paskaidrojuma nozīmi. Mēs, ieraduma cilvēki, bieži vien labprāt paliktu tur, kur esam, savā pieputējušajā kaktā. To Dievs zināmu laiku arī mums pieļauj, bet ne uz mūžu – jo tā būtu elle, palikt laicībā un netikt mūžībā.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Tu zini, ka man reizēm ir bailes no visa nezināmā un nepiedzīvotā. Dāvā man savas žēlastības spēku, lai es Tev uzticēdamies, nebaidītos priecāties par debesu godības košumu un gaidīt uz tā piedzīvošanu. Āmen.